Angļu mūzikas žurnālā Q 1994. gadā bija intervija ar trim tolaik jaunām dziedātājām – Bjorku, Toriju Eimosu un Polliju Džīnu Hārviju. Tagad viņu paveiktais jau kļuvis par deviņdesmito gadu populārās mūzikas klasiku, bet pašas – par ikonām, kuru koncerti vienmēr ir liels notikums.
Trīs latviešu meitenes – Evija Vēbere (27), Zelma Jēgere (23) un Sabīne Moore (27) – pēdējos gados sevi spilgti pieteikušas mūzikā, un katra ir ar kaut ko īpaša, lai netiktu "palaista garām". 27. februārī tiks sadalītas Latvijas mūzikas ierakstu gada balvas Zelta mikrofons, un visas trīs piedalās nominētajos ierakstos. Zelma pretendē uz balvu par labāko debiju un repa sniegumu, kā arī izvirzīta balvai kopā ar savu grupu Bandmaster, bet Evija un Sabīne piedalās nominētajā albumā Veidenbaums. Vaidi un gaidi ar oriģināldziesmām, kuru pamatā ir pērnā gada jubilāra Eduarda Veidenbauma dzeja.
Fragmenti no intervijas:
Angļu dziedātāja Lilija Alena nesen tviterī pauda sašutumu, ka kāda liela vasaras festivāla dalībnieku sarakstā ir tikai divas sievietes. Man šķiet, ka Latvijā ar to viss ir kārtībā – te es uz skatuves redzu daudz meiteņu.
S.M. Es domāju, ka varbūt redz meitenes, bet nav tā, ka meitenes drīkst darīt visu uz skatuves. Ir tā, kā paredzēts, ka meitene priekšā skaisti dzied, bet dziedāt tā pankīgāk, piemēram, tas uzreiz ir grūti pieņemams. Ir pieradums pie kaut kā cita, ko cilvēki vairāk dzird, un to viņi uzskata par kvalitāti, bet kaut ko pretēju – par nekvalitāti.
Man jau liekas, ka mākslā tādu jēdzienu kā "kvalitāte" vispār nevajadzētu lietot. Kā reiz teica teātra un kino kritiķis Normunds Naumanis, māksla rodas tur, kur ir kļūdas.
S. M. Nav gan tā! Māksla var rasties tur, kur ir kļūdas, bet ne vienmēr tā rodas tur, kur ir kļūdas. Tur ir divas puses.
Jūs savā starpā bijāt līdz šim pazīstamas vai vismaz cita citu pamanījušas?
Z. J. Es ar Eviju vasarā dziedāju Imanta Kalniņa dziesmas. Es nezināju neko. Es vispār maz ko zinu.
E. V. Zelmu pamanīju, kad vēl biju ārzemēs – Nīderlandē. To pašu pirmo viņas dziesmu Uguns skatījos, klausījos, un man likās diezgan jaudīgi. Tāds skats no ārzemēm uz Latviju un lepnums, ka mājās kaut kas tāds notiek un skan. Ļoti patika! Arī Sabīnes darbošanos kopā ar Elizabeti biju no malas pamanījusi. Patīk krāsainība un citāds skatījums uz lietām, ka var piespraust puķītei mikrofonu un klausīties visu dienu mājās bītiņu, kas no tās skan. Es daru līdzīgi, varbūt ne ar puķītēm, bet jūtu, ka ir kaut kāda vienotība, pat nepazīstot to cilvēku. Līdzīgi kā ar Zelmu, bet citā lauciņā. Viņai arī ir kaut kāds zvēriņš iekšā.
S. M. Man ļoti patika Evijas grupa Howling Owl.
E. V. Īsu laiku tas bija, varētu teikt, tas bija tāds skolas ansamblis, bet tur jau viss izbeidzies. Tas bija mūsu savstarpējs lēmums. Bija vajadzīga distance, arī personiska, kas šobrīd vēl ilgst, un tā ir ļoti veselīga.
Jums krīt uz nerviem, kad kaut ko saka par jūsu mūziku?
Z. J. Man vienkārši nereāli krīt uz nerviem, kad kaut kādās kafejnīcās vai bāros man pienāk klāt un saka: parepo kaut ko. Tas notiek ļoti bieži.
E. V. Visvairāk satracina, ja man uzdod jautājumus: nu, kas tev ar to balsi ir? Ko tu darīsi tālāk? Kur tu liksies ar šitādu balsi? Ko tu ar tādu sasniegsi? Kaut kas līdzīgs kā par to pliko ģērbšanos. Ka jābūt citādi. Tas laikam ir vienīgais, un ko tad es uz to varu atbildēt? Ir tādi cilvēki, kuriem ir konkrēts stereotips, kā balsij vajadzētu skanēt, – laikam vienīgais, kur viņi dzird mūziku, ir lielveikals un lifts. Reizēm jau uznāk kaut kāds gruzoniņš, bet pārsvarā jūtos OK, jo visiem vietas pietiks arī mūsu mazajā Latvijā – gan tam pašam Bermudu divstūrim, gan tādiem kā man. Daudzi cilvēki netic, ka man ir tāda balss, un domā, ka es to izveidoju kaut kā mākslīgi ar visādiem efektiem, – pienāk pie manis pēc koncerta un ir pārsteigti, ka es tiešām tā izklausos.
Visu Ulda Rudaka interviju ar Zelta mikrofona balvai izvirzītajām mūziķēm lasiet šīs nedēļas žurnālā SestDiena!