Kas esam mēs ārzemēs

Latviešu mūziķi un grupas ar dažādām sekmēm dodas uz visādām konferencēm ārzemēs, kur ierakstu kompānijas un festivālu organizatori meklē vēl neatklātus talantus. Bet šoreiz ne par viņiem. Šoreiz par četriem trīsdesmitgadniekiem, kuri katrs citu iemeslu dēļ pēdējo desmit gadu laikā nomainījuši dzimteni pret kādu citu zemi un atraduši tur domubiedrus, ar kuriem kopā spēlēt tiešu tādu mūziku, kāda patīk.

"Faktam, ka tu esi ārzemēs kopā ar cilvēkiem, kuriem ir cita mātes valoda un etniskā vai nacionālā piederība, tajā brīdī, kad kopā muzicē un sacer dziesmas, ir tikai sekundāra nozīme – piemēram, lai papļāpātu, kāda ir dzīve Latvijā un Meksikā. Ja tu un otrs cilvēks runā tajā pašā mūzikas valodā… Šis ir brīdis aplausiem," noformulējis domu, pats par to priecājas Meksikā jau vairākus gadus dzīvojošais Juris Tipa (33), kurš savulaik Rīgā spēlējis basģitāru grupās Depo, Pasaules gaisma un STandART, bet tagad jūtas labi, muzicējot kopā ar meksikāņiem grupās Los Robotes un Merlussa.

"Mūzika ir ļoti universāla valoda. Spēlējot grupā Dubaijā, Ženēvā vai Mehiko, nevajag otram neko skaidrot vārdos. Visas lietas tiek pārraidītas mūzikas valodā, kas tikai pierāda, ka rokmūzikā ir ļoti daudz kanonu. Ja tu esi kopā ar cilvēkiem, kuriem ir tā pati stilistiskā izjūta mūzikā, nekādas nacionālās vai valodu barjeras neeksistē." Virsraksta frāzi pirms dažiem gadiem no I Love You skatuves Positivus festivālā kliedza pankgrupas Zvani dalībnieki, turpinot ar nepielūdzamo atbildi: "Itin nekas!" Bet tā ne vienmēr ir taisnība, turklāt Zvanu gadījumā tā bija ironija, iespējams, pat pašironija, jo viens no grupas dalībniekiem Kristaps Krēsliņš pats ir Amerikā dzimis, bet uz Latviju pārcēlies latvietis, un ej nu tiec gudrs, kas viņam vispār vēl skaitās ārzemes. Savukārt cits – Laika suņa līderis Arnis Račinskis – pats mēdz braukt uz jau minētajām konferencēm ārzemēs, lai kādam ārzemju bosam iekristu acīs.

Nāc ārā no ūdens

"Uzkāpjam pie manis augšā! Man ir viena plate, kas tev obligāti jādzird," pagājušajā rudenī, vakarējot pie kafejnīcas Gauja, pēkšņi teica "dzeltenais pastnieks" Ingus Baušķenieks. Meistara gaume sen ir pārbaudīta, un tai vienmēr var uzticēties, tāpēc vakara pasēdēšanas turpinājums notiek viņa dzīvoklī, kas vienlaikus ir arī studija un viena no labākajām analogā formātā konservētās mūzikas klausīšanās vietām Rīgā. Solītais brīnums bija kaut kas nudien pārsteidzošs – svaigs, nepieradināts un muzikāli aizraujošs. 

Meiteņu kvartets Massicot no Ženēvas. Avangards, krautroks, psihedēlija vai vēl sazin kas? Skan bungas, ģitāra, vijole un basģitāra. Pēdējo šajā Šveices grupā spēlē latviete, vārdā Māra, kura arī dzied, turklāt pārsvarā latviešu valodā. Kaut grupa vēl nekad nav uzstājusies Latvijā, Eiropā ir gana pieprasīta – jau aizvadītas vairākas turnejas, divas no tām Lielbritānijā kopā ar Londonas grupu Housewives, kurā spēlē Māras draugs. Massicot izdotās vinila plates koncertos ejot "kā pa sviestu", saka Māra jau vēlāk, kad esam sazinājušies skaipā.

Pēc divām lielajām platēm šoruden nāk klajā jauna – desmitcollu izdevums Sūri grūti ar divām garām dziesmām. "Tā dziesma ir no vienas vecas igauņu animācijas filmas. Viņi dziedāja igauniski, no kā es neko nesapratu, bet man likās, ka tur dzied: "sūri, sūri, sūri" – baigi labi izklausījās. To dziesmu sākumā bija ļoti grūti spēlēt, jo visu laiku viens un tas pats jāspēlē gandrīz piecpadsmit minūšu, un nav viegli tik ilgi spēlēt tā, lai būtu precīzi un arī labi skanētu. Citreiz tās vienkāršās lietas ir grūtāk spēlēt nekā kaut ko sarežģītu. Vismaz man, es nerunāju te par Džimiju Hendriksu," stāsta Māra Krastiņa (31).

Viņa aizbraukusi no Latvijas uz Franciju vairāk nekā pirms desmit gadiem, jo gribējies iemācīties franču valodu. Vēlāk pārcēlusies uz Šveici. "Vai es zinu notis? Nē. Es tikai zinu, kādā augstumā man vajag noskaņot basģitāru, bet nekad neesmu aizdomājusies, kas tās par notīm, jo man no tā ne silts, ne auksts – vai tas ir mi vai re. Galvenais, lai skan tādā augstumā, ka ir OK, un tad var spēlēt," Māra skaidro savu pieeju mūzikai. Mācoties mākslas skolā, kurā varot tikt iekšā, pat ja nemāk noturēt zīmuli rokā, kāda meitene piedāvājusi spēlēt grupā, kaut pirms tam Māra vispār nekad neko neesot spēlējusi un arī visas pārējās dāmas bijušas mūzikā absolūtas iesācējas. Vienīgi ģitāriste pirms tam spēlējusi bungas, bundziniece – basģitāru, bet Māra – dziedājusi korī.

"Sākumā tā bija vienkārši improvizācija. Spēlē kopā, un, ja kaut kas labs sanāk, to paturam, bet, ja nesanāk, davai pamēģinām kaut ko citu, un tā laika gaitā kaut kas sanāca. Arvien vairāk spēlējam. Galerijās un visādos dīvainos pasākumos. Lielos festivālos maz, jo mūsu mūzika laikam tomēr ir par dīvainu lieliem festivāliem," stāsta nu jau mūziķe Māra. Pārējām meitenēm neesot nekādu problēmu ar to, ka dziesmas ir latviski. "Viņām arī tas patīk, ka izmantoju savu balsi un tekstus kā mūzikas instrumentu, nevis mēģinu kaut ko pateikt un pastāstīt. Patiesībā tas ir interesanti, kā skan valoda, kuru neviens nezina." Iemesls, kāpēc Massicot plate nonākusi pie Baušķenieka caur Stropu Jurku no grupas Konstrukcija, kurš satikts reiz Ženēvā, kad kopā spēlēts koncerts, ir vienā dziesmā izmantotie Hardija Lediņa vārdi: "Tev ir ļoti skaistas kājas/Nāc ārā no ūdens". Māra atzīst, ka viņai ir tuvi NSRD un Dzeltenie pastnieki, kā arī krautroka klasiķi Can. "Patīk tāda mūzika, kas turpinās un turpinās. Jo minimālāk, jo labāk."

Pirmajā Massicot albumā ir vēl kāda latviešu klasikas pārstrādātā versija – "aijā žūžū, dinozaura mazuļi" parasto lāča bērnu vietā. Viss – gan pati mūzika, gan teksti – rodas improvizējot. Cits šī raksta varonis Juris Tipa, uzzinājis par Māru, izsaucas: "Woow! Viņa daudz vairāk dara latviešu pašapziņas celšanai un Latvijas vārda nešanai pasaulei nekā tās Latvijas grupas, kas bāzējas Latvijā un dzied angliski."

Rakstā lasiet arī par Ēriku Diļevu, kurš spēlē grupā Jay Wud

Tāpat Rudaks sarunājas ar Kasparu Grīnbergu, kurš bungas stabili spēlē trijās dažādu stilu muzikālajās grupās - SlaveState, The Quarantined un Pain, Love n'War.

Uzziniet arī par Juri Tipu, kurš darbojas grupās Los Robotes un Merlussa. 

Visu Uldu Rudaka stāstu par Latvijas mūziķiem, kas tagad dzīvo un spēlē ārzemēs lasiet 2.septembra žurnālā SestDiena!