Līdz šim veiktie pētījumi liecina: lielākā daļa sabiedrības Latvijā neapšauba ierobežojumu nepieciešamību Covid-19 izplatības mazināšanai un to ievērošana arī nesagādā grūtības. Taču arvien vairāk jautājumu rada lēmumu pieņēmēju nekonsekvence un argumentācijas trūkums konkrētu ierobežojumu ieviešanai vai ilgstošai turpināšanai.
Spilgts piemērs apgalvojumam, ka šie lēmumi brīžiem ir neloģiski un pat haotiski, ir pagājušās nedēļas pretrunīgie paziņojumi par mācību atsākšanu klātienē pirmajai un otrajai klasei. Mētājoties no viena grāvja otrā, valdība parādīja, ka tai pašai īsti nav skaidrs, kas šobrīd ir svarīgākais – veselības aizsardzība vai sociālās spriedzes mazināšana? Lai arī kādi argumenti pēc galīgā lēmuma pieņemšanas izskanēja no valdības un Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) puses, jau 2. februārī, kad tika paziņots par konceptuālu vienošanos šajā jautājumā, "luksoforā" dega tumši sarkanā gaisma, kas neparedz klātienes mācību atjaunošanu. Taisnības labad gan jāpiebilst, ka tā dēvētais luksofora princips tika akceptēts 4. februārī, taču tas radīja tikai kārtējo apjukumu – no vienas puses, valdība brīdina par epidemioloģiskās situācijas nopietnību, bet, no otras, – runā par klātienes mācībām un tirdzniecības ierobežojumu atcelšanu, kas realitātē nozīmē iedzīvotāju aktivitātes un pulcēšanās pieaugumu. Tātad – ar vienu roku pieņem luksofora principu, bet ar otru – grasās to salauzt, vēl pirms gaismrādis vispār sācis darboties.
Arī citiem ierobežojumiem trūkst izskaidrojumu. Piemēram, Ceļu satiksmes drošības direkcijas (CSDD) braukšanas eksāmens, ievērojot drošības pasākumus, klātienē ir atļauts, bet braukšanas stundas autoskolā – joprojām aizliegtas. Vai ir atšķirība, kādā – CSDD vai autoskolas – mašīnā sēž topošais autovadītājs un instruktors? Un kādēļ veikalos var nopirkt sniega lāpstu, bet slotu ne? Un kādēļ cilvēka personīgajai higiēnai svarīgās apakšbikses ir aizliegto preču sarakstā, kamēr zeķes var iegādāties? Lai arī no šīs nedēļas, pastiprinot drošības prasības, daļā veikalu ir atļauta visu preču tirdzniecība, rodas jautājums: vai iepirkšanās mazā veikaliņā, kura platība atļauj apkalpot vienu pircēju, nav drošāka nekā lielveikala apmeklējums un stāvēšana rindā pie tā durvīm?
Trauksmes zvanus zvana arī pieci valdības sociālie partneri – Latvijas Darba devēju konfederācija (LDDK), Latvijas Brīvo arodbiedrību savienība (LBAS), Latvijas Pašvaldību savienība (LPS), Latvijas Zinātņu akadēmija (LZA) un Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera (LTRK) –, kas jau ilgstoši piedāvājuši valdībai savu palīdzību, bet tā arī nav sadzirdēti un par problēmām šonedēļ nolēma runāt kopā un skaļi, trešdien sasaucot preses konferenci. Zīmīgi, ka neilgi pirms tās sākuma Ministru kabinets izplatīja paziņojumu, ka turpmāk valdības lēmumu pieņemšanā vairāk iesaistīs sociālos partnerus un pilsonisko sabiedrību. Pirmā sanāksme notika tās pašas dienas pēcpusdienā. Tomēr SestDienai neoficiāli zināms, ka partneri jau pirms Ziemassvētkiem premjeram Krišjānim Kariņam (JV) bija sūtījuši vēstuli, piedāvājot plašāku un zinātniski pamatotāku iesaisti valdības lēmumu tapšanā – bija gatavi būt līdzatbildīgi par tiem. Tādējādi valdības vadītājam būtu spēcīga aizmugure. Līdzīgi ekspremjers Valdis Dombrovskis (JV) iznesa 2009. gada ekonomikas krīzi.
Ar piecām organizācijām Kariņš tikās janvāra vidū, taču nekas būtiski līdz šim nebija mainījies. Jā, šobrīd partneriem beidzot ir ļauts izteikties un piedalīties Krīzes vadības padomes un valdības kopsēdēs un Operatīvās vadības grupā, kur top priekšlikumi pārmaiņām drošības pasākumos. Viņus uzklausa, taču tas arī esot viss. (Tiesa, LTRK bija iesaistīta jaunāko tirdzniecības noteikumu izstrādē.)
Valdības dažkārt neloģiskie un nepietiekami pamatotie lēmumi ir arī viens no iemesliem, kādēļ cilvēki nogurst ievērot drošības pasākumus. Sociālantropologs Klāvs Sedlenieks SestDienai gan uzsver – tas nav vienīgais faktors. Sabiedriskās domas pētījumi, ar kuriem regulāri tiek iepazīstināts arī Ministru kabinets, apliecina: iedzīvotāju bailes saslimt ar Covid-19 nepalielinās proporcionāli situācijas nopietnībai.
Vēl pāragri
Saslimstības pīķis jeb vislielākais inficēšanās gadījumu kopskaits Latvijā bija janvāra otrajā un trešajā nedēļā. Pēc tam rādītāji sāka kristies, janvāra beigās atgriežoties pirmssvētku līmenī. Neskatoties uz ļoti piesardzīgo optimismu, kas tādēļ varēja rasties, uz Eiropas Savienības valstu (un Šveices) fona Latvija neizskatās iepriecinoši. Janvāra sākumā Latvija bija 12. vietā saslimstības izplatībā (14 dienu kumulatīvais gadījumu skaits uz 100 tūkstošiem iedzīvotāju), savukārt 22. janvāra dati liecināja, ka Latvijā ir jau septītā sliktākā situācija ES valstu (un Šveices) vidū, bet februāra pirmajā nedēļā – bijām piektajā vietā. Vēl nekontrolējamāka situācija ir tikai Portugālē, kas jau lūgusi citu valstu palīdzību pacientu ārstēšanā, kā arī Spānijā, Čehijā un Slovēnijā. Šīs nedēļas sākumā Slimību profilakses un kontroles centrs (SPKC) paziņoja, ka epidemioloģiskā situācija jau otro nedēļu pēc kārtas pakāpeniski pasliktinās.
Lai arī 21. janvārī, kad valdība lēma par mācībām sākumskolā pēc pagarinātā ziemas brīvlaika, Veselības ministrija (VM) atzina, ka epidemioloģiskā situācija Latvijā nedaudz stabilizējas, tā vienlaikus uzsvēra, ka noteiktos drošības pasākumus vēl nevar atcelt vai mīkstināt. Ministru kabinets to ņēma vērā un pirmās līdz ceturtās klases skolēniem lika mācīties attālināti. Jau toreiz VM norādīja: lai varētu runāt par drošības pasākumu mīkstināšanu, saslimstībai ar Covid-19 būtu jāsamazinās vairākas reizes. Proti, to var darīt, ja 14 dienās tiktu reģistrēti ne vairāk kā 200 jaunu saslimušo uz 100 tūkstošiem iedzīvotāju (21. janvārī šis rādītājs bija 637,7). Šis ir slieksnis, kad gan pašmāju, gan ES epidemiologi rosina mazināt Covid-19 ierobežojumus. Šāds 14 dienu kumulatīvais rādītājs nozīmē, ka dienā tiek reģistrēti ne vairāk kā 270 jaunu saslimušo. Vēl pēc nedēļas (27. janvārī) speciālisti lēsa, ka šo mērķi Latvija varētu sasniegt aptuveni pēc pusotra mēneša, un atkārtoti norādīja: mazināt drošības pasākumus būtu pāragri, jo Latvijā saslimstības izplatība ir augstāka nekā vidēji Eiropas Savienībā un mūsu slimnīcu noslodze ir ļoti liela. Tāpat jāpatur prātā vīrusa jaunā, lipīgākā paveida esamība, kas citviet Eiropā jau izraisījis slimības izplatības trešo vilni.
Arī dienu pirms valdības bēdīgi slavenās konceptuālās vienošanās pirmajai un otrajai klasei ļaut apmeklēt skolu klātienē un mainīt tirdzniecības vietu darbības principus SPKC mājaslapā var izlasīt jau ierastās rindas: "Neskatoties uz nelielu jaunatklāto Covid-19 gadījumu skaita samazinājumu, epidemioloģisko datu analīze liecina, ka vērā ņemama situācijas stabilizācija Latvijā nav novērojama un saslimstības riski joprojām ir augsti." SPKC vērtējumā janvāra pēdējā nedēļā jaunatklāto gadījumu skaita dinamika bija samazinājusies nenozīmīgi – par 2,1%. Jā, tiesa – saslimstība janvāra beigās bija atgriezusies pirmssvētku līmenī, un decembrī mācības sākumskolā noritēja klātienē. Taču vienlaikus SPKC atgādināja: "Lai varētu runāt par epidemioloģiskās situācijas uzlabošanos un salīdzinoši droši varētu mazināt noteiktos drošības pasākumus, saslimstības rādītājam valstī jābūt mazākam par 200 saslimušo uz 100 000 iedzīvotāju (ne vairāk kā 270 jaunatklātu gadījumu dienā)." Līdz tādiem skaitļiem Latvijai tobrīd bija vēl tālu, un jāsecina, ka nevienā brīdī epidemiologi nav teikuši, ka ierobežojumus varētu mīkstināt.
Argumenti vai vēlmju domāšana?
Šādā kontekstā nav īsti saprotama valdības rīcība pagājušajā nedēļā, kad dažu dienu laikā lēmumi mainījās par 180 grādiem. Jāatgādina, ka 2. februārī ministri pēc ļoti ilgas sēdes cita starpā paziņoja par konceptuālu vienošanos pirmajai un otrajai klasei atsākt mācības klātienē, trešdien nozares ministre Ilga Šuplinska (JKP) steidza rīkot preses konferenci, kā process noritēs. Taču pēc divām dienām, kad bija paredzēts pieņemt galīgos lēmumus, valdība tomēr nespēja vienoties un izsludināja pārtraukumu līdz nākamajai dienai. Skolas jau bija sagatavojušās iespējamajai klātienei, lai arī ne visur bija piegādāts valsts solītais daudzums sejas masku un ēdinātāji nebija droši, vai tiešām ir vērts iepirkt gaļu un pienu.
Šuplinskai bija vairāki argumenti. Citu valstu pieredze liecina, ka, neskatoties uz atšķirīgo Covid-19 izplatības situāciju, valdību lēmumi var būt diametrāli pretēji. Turklāt ES valstu kontekstā Latvijā attālinātās mācības ir samērā ilgi, un starptautiski pētījumi apliecina attālinātā procesa negatīvo ietekmi uz mācību vielas apguvi, jo īpaši sākumskolas posmā. Tomēr Latvijas gadījumā izšķirīgi bijuši divi citi faktori. Pirmkārt, emocionāli sociālā spriedze – pēdējā mēneša laikā ministrija esot saņēmusi daudzas vēstules, pārsvarā no mediķiem, kurās norādīts, ka viņi ir "tuvu izmisumam", jo atteikties no darba nevar un arī pretendēt uz atbalsta sistēmu nevar, bet bērni vieni paši mājās nepieskatīti ir jau divus mēnešus. Ministrijā SestDienai gan neizdevās iegūt skaidrojumu, kādēļ tādā gadījumā jau pēc garā ziemas brīvlaika netika aicināts laist pirmo un otro klasi uz skolu un cik vēstuļu un zvanu ir jāsaņem, lai rosinātu klātienes mācību atjaunošanu pretēji epidemiologu ieteikumiem un luksofora principam.
"Mēs gan šādas vēstules (e-pastā, WhatsApp, FB Messenger), gan arī tālruņa zvanus no vecākiem un pedagogiem saņemam neskaitāmus. Viedokļi un aicinājumi rīkoties ir dažādi – vieni grib klātienes mācības un stāsta, cik sarežģītā situācijā atrodas, piemēram, pārdevēji un mediķi, kas nevar strādāt attālināti, bet citiem ir pretējs viedoklis. Tomēr visi vecāki uzsver: mazajiem bērniem bez īpaša atbalsta attālināti [mācīties] ir ļoti, ļoti grūti, jo viņiem pašvadītas mācību prasmes tiešām vēl nav attīstītas," SestDienai norāda IZM Komunikācijas nodaļā. Otrs Šuplinskas minētais arguments bija pasaules ekspertu atziņa, ka tiešsaistes un tehnoloģiju izmantošana mazākajās klasēs nav efektīva un rada vairāk problēmu.
Kādēļ valdība tomēr pārdomāja? Gan premjers, gan Šuplinska, gan veselības ministrs Daniels Pavļuts (A/P) teju vienā balsī teica: nelielais Covid-19 rādītāju kritums deva cerības, taču nedēļas vidū situācija būtiski mainījusies, saslimstības līknei atkal kāpjot, un epidemiologi bijuši pret. "Otrdien [2. februārī] bija vieni dati, bet ceturtdien jau epidemiologi skaidroja, ka saslimstības tendence griežas pretējā virzienā – uz pieaugumu," skaidroja Pavļuts un vēl norādīja uz ļoti augsto saslimstību pirmsskolas pedagogu vidū un Izraēlas pieredzi, kur bērni pastiprināti sākuši slimot, atsākot skolas gaitas. Arī Latvijas iedzīvotāju mobilitātes pētnieku dati liecinājuši par cilvēku pārvietošanās un saziņas pieaugumu, kas atspoguļojas saslimstības rādītājos.
Te gan jāatgādina, ka Latvijas "luksoforā" tumši sarkanā gaisma deg jau ilgi. Uz šo norādi premjers vienīgi atkārtoja, ka situācija ir ļoti dinamiska un nestabila un par klātienes mācībām ministri sprieduši situācijā, kad jauno saslimšanas gadījumu skaits samazinājās. "Lūdzu piedot un nevainot vienu pašu Izglītības ministriju par situācijas maiņu. Veselības ministrijas nostāja arī šonedēļ ir mainījusies, un ir jārīkojas atbildīgi," teica veselības ministrs.
Kuluāros izskan pat pieļāvums, ka lēmuma maiņa vērtējama kā pārējo valdības kolēģu atriebība Šuplinskai, kura mēdzot pieņemt lēmumus vienpersoniski. Arī nākamajā dienā pēc it kā konceptuālās valdības vienošanās sarīkotā IZM preses konference neoficiāli tiek uzskatīta par ministres mēģinājumu piespiest valdību lemt tā un ne citādi. Taču, tā kā valdības sēdes ir slēgtas plašākai sabiedrībai, par tur valdošo noskaņu liecina tikai 4. februāra vēlā pēcpusdienā ministru Facebook rakstītais. Ārlietu ministra Edgara Rinkēviča (JV) ierakstu "Pandēmijas gada atziņa – jo garāka sēde, jo kaismīgākas runas" satiksmes ministrs Tālis Linkaits (JKP) papildināja ar komentāru, ka "gudrākais tas, kurš paklusē", bet Šuplinska ierosināja: "Klau, tad klusējam, nerīkojam sēdes."
Tagad IZM izstrādā reģionālo konceptu, par ko jau kopš pavasara runā LPS. Apzinoties emocionālo spriedzi, IZM panāca individuālās klātienes konsultācijas. Taču atkal – kad tās nodrošināt, ja attālinātajās mācībās gan skolotāji, gan skolēni, jo īpaši vecākajās klasēs, pavada lielāko dienas daļu, stundas beidzas vēlu pēcpusdienā un ne visi dzīvo tuvu skolai?
Pilotprojekts visām nozarēm
Arī jaunākie tirdzniecības ierobežojumu atvieglojumi ir politisks kompromiss starp Ekonomikas (EM) un Veselības ministriju. Proti, EM un tirgotāji vēlējās atļaut visu preču tirdzniecību visos veikalos, vienlaikus pastiprinot drošības prasības, bet VM – vispirms ieviest stingrākas prasības un, ja cilvēku plūsma samazinās, pēc nedēļas noņemt aizliedzošās lentes. Valdība lēma citādi. "Arguments bija neriskēt un izmēģināt – tas strādā vai nestrādā," piebilst LTRK valdes priekšsēdētājs Jānis Endziņš.
Drošas tirdzniecības modeli EM izstrādāja kopā ar LTRK, piesaistot ap 20 dažādu veikalu veidu un jomu pārstāvjiem, tostarp lielo un mazo pārtikas veikalu tīklus, atsevišķus tirgotājus un būvmateriālu tirdzniecības ķēdes. "Arī epidemiologi teica, ka uz papīra [šis koncepts] izskatās labi," piebilst Endziņš.
Balstoties uz Igaunijas piemēru, LTRK uzskata: ja tirdzniecība tiek organizēta prātīgi un drošos apstākļos, tai nevajadzētu ietekmēt Covid-19 izplatību. "Igaunijā veikali bija vaļā un, pārdzīvojot Ziemassvētkus un Jauno gadu, saslimstības līknes gāja uz leju. Līdz ar to saistības veikaliem ar inficēšanos īsti nav vai tā ir nebūtiska," turpina Endziņš. Izskatīta arī citu valstu, tostarp Vācijas, Francijas, Beļģijas, Īrijas, Lietuvas un Kanādas, pieeja tirdzniecības ierobežojumu noteikšanā, SestDienu informē EM Sabiedrisko attiecību nodaļā un vienlaikus uzsver, ka preču saraksta modelis (kopš 17. decembra) nebija ilgstošs risinājums un bija jāpārskata. Tiesa, "vienkārši kopēt" citu valstu regulējumu nevar, jo jāņem vērā Latvijas specifiskie apstākļi – epidemioloģiskā situācija, kas mums ir viena no sliktākajām Eiropas valstu vidū, kā arī iepriekšējā pieredze ierobežojumu noteikšanā un to ievērošanā. Savukārt jaunās distancēšanās prasības noteiktas, ņemot vērā Stenforda Universitātes pētījuma atziņu: ja būtiski palielina platību uz vienu pircēju, var izdoties samazināt slimības izplatību. Tiesa, valdības pieņemtajam kompromisa modelim ir divi blakusefekti: nevienlīdzīgi konkurences apstākļi un lielāks cilvēku drūzmēšanās risks. "Jo vairāk ir punktu, kur kaut ko var nopirkt, jo tas ir Covid drošāk. Tas ir tāpat kā ar automašīnām ielās – ja vienu joslu aiztaisa ciet, momentā izveidojas sastrēgums," norāda Endziņš. Drošas tirdzniecības modeļa efektu varēs redzēt pēc divām līdz trim nedēļām, un, ja inficēšanās rādītāji samazināsies vai būs nemainīgi, "mums būs pietiekami daudz pierādījumu, ka šis koncepts strādā un to var attiecināt uz visu nozari".
Atrauti no realitātes
Igauniju kā piemēru min arī LZA prezidents ķīmiķis Ivars Kalviņš. Igaunijā ir zinātniski konsultatīvā padome, kas dod padomus valdībai, lai politiķi pēc tam var pieņemt pamatotus lēmumus. Viņš laikrakstam Diena šonedēļ pauda nožēlu, ka mūsu valdība zinātniekiem neesot nemaz prasījusi, ko un kā labāk darīt Covid-19 savaldīšanā. "Nevar tā, kā šobrīd ir, ka katram ministram ir viedoklis un lēmumu pieņemšanā tiek izmantots personīgais vai partijas viedoklis, nevis zinātnisks pamatojums! Ja balstās nepamatotos viedokļos, nav brīnums, ka pēc tam nākas atzīt, ka lēmumi bijuši kļūdaini, piemēram, par vakcīnu izvēli. Būtu pajautājuši zinātniekiem, viņi būtu pateikuši, kuras vakcīnas ir perspektīvākas, kuras ne tik, no pētījumiem spriežot. Bet redzams, ka politiķi, valdība dzīvo savu dzīvi, tauta dzīvo savu dzīvi. Nav neviena, kas veidotu tiltu starp šīm pasaulēm, jo zinātniekus politiķi uzklausīt nevēlas," Dienai teica Kalviņš.
Arī sociālantropologs Klāvs Sedlenieks SestDienai stāsta, ka pavasarī valdības lēmumi bijuši vairāk balstīti zināšanās, nevis politiskā procesā vai ekonomiskajās un uzņēmumu interesēs. Šobrīd mainījusies arī cilvēku uzvedība (plašāk par iemesliem lasiet intervijā ar ekspertu 12. februāra laikrakstā Diena). "Iestājies pieradums. Pavasarī nezinājām, vai, nostājoties kādam blakus vai pieskaroties pie kādas lietas, mēs nesaslimsim. Tagad lielākā daļa cilvēku visus šos variantus ir izmēģinājuši un sapratuši, ka vispār "pa lielam" jau nekas nenotiek. Rezultātā daļa cilvēku nebaidās no Covid-19 un neuzskata to par būtisku lietu," skaidro Sedlenieks un vienlaikus norāda, ka lielākā daļa cilvēku ierobežojumus tomēr izprot un ievēro. Tiesa, aptauju dati rāda, ka pavasarī sabiedrības atbalsts ierobežojumu ieviešanai bija lielāks nekā rudenī un jau decembrī valdības politiku šajā jomā atbalstīja vairs tikai 58% (aprīlī – 85%), bet par neatbilstošu uzskatīja 40% (pavasarī – 15%).
Socioloģiskās aptaujas kopš pavasara arī apliecina, ka skeptiskāk noskaņoti ir mazāk izglītotie un materiāli sliktāk nodrošinātie. Tādēļ eksperts izvirza hipotēzi, ka tagad uz visu sabiedrību atspēlējas sociālā nevienlīdzība iedzīvotāju vidū: "Tas ir ilgas politikas rezultāts – ir izveidota vide, kurā lielas sabiedrības daļas ekonomiskā situācija būtiski atšķiras no salīdzinoši nelielas ekonomiskās elites situācijas. Problēma cita starpā ir tajā, ka politiku veido cilvēki, kas vairāk vai mazāk nāk no nodrošinātās sabiedrības daļas. Līdz ar to politiķu tendence ir virzīties uz to, kā iet sev līdzīgiem cilvēkiem, bet viņi nesaprot, kā ir tiem, kam iet slikti."