Viņš redzams dziesmas Illuminated klipā, bet tagad kopā ar Hurts koncertos uz skatuves esot vairāki gospeļu dziedātāji, jo iekaroto lielo arēnu telpas ir jāaizpilda.
Prognozes, kas piepildās
Tādus viņus pirmoreiz redzēju un dzirdēju 2010. gadā Pukkelpop festivālā Beļģijā uz pašas mazākās skatuves neliela vērotāju pulciņa priekšā. "Stay, stay…" – atkal tavu sirdi salauž operdziedātājs ar savu popmūzikas grupas skanējumam gandrīz nepieklājīgi izkopto balsi, un tu saproti, ka patiešām paliksi un nekur nesteigsies, lai noklausītos šo koncertu līdz galam, jo jūti, ka jaunas zvaigznes ir dzimušas. Tu izvelc no kabatas saburzīto programmiņu un vēlreiz paskaties grupas nosaukumu, lai to atcerētos, – Hurts!
No Anglijas – Mančestras. Pēcpusdienā pēc vētrainas nakts aiziet uz koncertu un atklāt sev grupu, kuru pirms tam neesi dzirdējis ierakstos, ir jaukākais, kas var notikt festivālos. Un tad atskan dziesma ar nepārprotamu hita potenciālu Wonderful Life, kas, šķiet, atgādina kaut ko ļoti dzirdētu, tomēr nevar saprast, ko tieši. Te, visticamāk, saslēdzas kopā dueta Hurts dalībnieku prasme radīt melodiju, kas ir tik perfekta, ka šķiet kaut kur dzirdēta, un zemapziņā jau gadiem guļošā informācija par 1986. gada hitu Wonderful Life, kura izpildītājs ar skatuves vārdu Black gāja bojā autokatastrofā mūziķiem burtiski melnajā šā gada janvārī. Duets Hurts pašu veidoto vienkāršo video dziesmai Wonderful Life ievietoja interneta kanālā YouTube 2009. gada aprīlī, un cilvēki to aprija kā traki, padarot par vienu no skatītākajiem video. Tikai šā gada janvārī pēc Black nāves to apsteidza viņa 1986. gada hits ar to pašu nosaukumu.
Prognozes mēdz piepildīties, un šodien 2009. gadā dibinātais duets Hurts jau ir superzvaigznes, kas spēlē uz lielajām skatuvēm. Viņi jau divas reizes paspējuši paviesoties arī Latvijā – 2011. gadā Positivus festivālā un 2013. gadā Rīgā, toreiz intervijā latviešu grupas Rīgas modes solistam Kalvim Bormanim pat izsakot vēlmi pārcelties uz Latviju, jo te cilvēkiem ļoti mīļa Hurts radītajai radniecīga mūzika, it īpaši arī viņiem tuvie Depeche Mode. Un, protams, meitenes, kuras šeit tik skaistas, ka var vilkt mugurā jebko, kā vienu no Latvijas kvalitātēm atzīmēja Teo Hačkrafts un Edams Endersons, kuri savam elegantajam trīsdesmito gadu stilam esot iedvesmojušies no vācu austrāliešu modes fotogrāfa Helmūta Ņūtona bildēm. Abi nākamie dueta dalībnieki iepazinušies 2005. gada novembrī pie kāda Mančestras naktskluba kautiņa laikā, kurā nav piedalījušies, jo bijuši pārāk piedzērušies, toties sākuši runāt par mūziku un atklājuši, ka abiem ir līdzīga gaume.
Teo uz līnijas
Kā jau superzvaigznēm, duetam Hurts tagad darāmās lietas jāplāno krietni uz priekšu, un mūsu telefonintervija notika vairākus mēnešus pirms kārtējā koncerta Latvijā – Arēnā Rīga 1. martā. Skanot fona mūzikai, kāda sieviete saka, ka "uz līnijas" ir Teo. Pēc sasveicināšanās ar angļu pieklājības frāzēm viņš noklausās manu iepriekš izklāstīto stāstu par mūsu pirmo tikšanos Beļģijā un priecīgs atceras šo kā vienu no pirmajiem lielajiem festivāliem, kur uzstājušies, kad vēl nebija iznācis neviens albums.
Happiness iznāca mēnesi vēlāk un nedēļas laikā kļuva par 2010. gada visātrāk pārdoto debijas albumu. Turneja sekoja turnejai, arvien palielinot fanu loku visā Eiropā, it īpaši Lielbritānijā un Vācijā. Nākamajā vasarā viņi spēlēja arī slavenajā Glastonberijas festivālā uz Džona Pīla skatuves, ko var dēvēt par nākotnes zvaigžņu kalvi, un viņu uzstāšanos, jaunajiem varoņiem apsteidzot lielos hedlainerus U2, Coldplay un Bejonsi, žurnāla New Musical Express lasītāji novērtējuši kā labāko festivālā.
Vai jaunā gadu tūkstoša pirmās desmitgades beigās sajutāt, ka pēc garāžroka triumfa ar The Strokes priekšgalā pienācis laiks astoņdesmito gadu elektronisko noskaņu renesansei? Esi audzis ar Depeche Mode, OMD, New Order mūziku?
Ne gluži. Bērnībā es kā jebkurš klausījos daudz deju mūzikas un hiphopu, vēlāk jau biju paaudzies – patika Kings of Leon un The Strokes, kurus tu pieminēji, un tikai tad atklāju arī Tears for Fears un Depeche Mode, kuru iespaidā sākām domāt par to, ka elektronisko mūziku var veidot arī emocionāli spēcīgu.
Kur smeļaties iedvesmu un dziesmu tēmas?
Dažreiz mēs balstāmies uz kādu konkrētu stāstu – teksti ir tieši un vienkārši. Mūziku cenšamies veidot tādu, lai tā iztēlē uzbur bildes, dzīvas bildes. Esam daudz skatījušies labu kino. Dziesmas Sunday videoklips veidots, iedvesmojoties no krievu režisora Andreja Tarkovska filmām – sākumā arī parādās uzraksts Zerkalo (spogulis), kas ir vienas viņa filmas nosaukums. Mēs esam daudz pabijuši Austrumeiropā – Krievijā, Ukrainā un Baltijā.
Tāpat kā Depeche Mode, iespējams, esat šeit populārāki nekā dzimtenē.
Arī Vācijā, kurā esam daudz koncertējuši. Tur mums ļoti labi gāja jau pašā sākumā.
Sunday klipā sniegā uz tavām rokām pil mirstošas sievietes asinis. Kas vēl bez Tarkovska jūs iedvesmojis?
Tie pārsvarā ir režisori, jo visā, ko mēs darām, domājam vispirms vizuāli. Patīk, kā pasauli iedomājas un savās filmās to veido Deivids Linčs, Tarantīno.
Gribētu, lai viņi būtu arī jūsu klipu režisori?
Protams! Kāda runa!?
Jūs esat spēlējuši Kailijas Minogas dziesmu, kas arī man šķiet viņas vislabākā, – Confide in Me.
Tā ir visdrūmākā viņas dziesma, tāpēc arī mums patīk. Vēlāk viņa mums pievienojās arī pēdējā Happiness turnejas koncertā Brikstonas Akadēmijā Londonā – tas bija burvīgi. Šo dziesmu spēlējam koncertos regulāri. Ļoti jauki no Kailijas puses, ka viņa pēc tam BBC Radio 1 izpildīja mūsu Wonderful Life.
Visu Ulda Rudaka interviju ar Hurts lasiet 26. februāra SestDienā!