Diži tālāk no centra par Pārdaugavu panorāmas rata ripināšanās jau kļūtu bezjēdzīga, jo vispār tas ir paredzēts, lai no augstuma varētu apskatīt skaistākās vietas tuvākajā apkārtnē. Jāatzīst, ka, piemēram, panorāmas rats Pļavniekos būtu šauras nišas produkts – gan jau es ar dažiem draugiem izbaudītu lūkošanos deviņstāvu māju balkonos, bet diez vai izdotos pierunāt vairāk nekā 30 cilvēku ne tikai atbraukt un izbraukt, bet vēl samaksāt par biļeti. Rīgas pilsētas arhitekts Gvido Princis norāda, ka apmēram šis arī bijis viens no svarīgākajiem kritērijiem vietas izvēlē – lai cilvēki var apskatīt kaut ko foršu. Un no Uzvaras parka var redzēt gan Vecrīgu, gan pievilcīgākās Āgenskalna vietas.
Ideja tika izlolota, piemērots parka stūrītis atrasts, izsole izsludināta, un rata uzstādītājs ir skaidrs. Bet vai viss tik gludi?
Bez Eirovīzijas, ar tualeti
Man, protams, no domas par panorāmas ratu jebkur sākotnēji uzmetās pumpas. Es esmu pieredzējusi visādus Purčika krāsainos, bezgaumīgos karuseļus, no kuriem dārd tāda mūzika, ka jebkura dziesma, kas izskanējusi Eirovīzijā pēdējo divdesmit gadu laikā, uz šī fona ir eņģeļu čuksti. Kad sazinājos ar RPR operatora (kantoris, kas ripinās ratu) pārstāvi Dimitriju Uspenski, lai palūgtu dziesmu sarakstu, uzzināju, ka savos spriedumos esmu nedaudz pārsteigusies. Mūzikas nebūšot. Nekādas. Viņš arī minēja, ka klasiski cilvēki, iedomājoties šo jauno objektu, klāt piedomā troksni un vibrācijas. Taču nekādas disenes, karuseļi, gladiatoru cīņas vai citas atrakcijas te nav plānotas. Galu galā apkārt ir dzīvojamās mājas, parkā cilvēki grib atpūsties, un, iespējams, tur – augšā – cilvēki gribēs sarunāties.
Otra lieta, ko ļaudis iedomājas, izdzirdot par projektu Uzvaras parkā, – ahā, būvēs blakus Uzvaras piemineklim! Garām! Rats iecerēts tajā parka stūrī, kur satiekas Slokas iela un Raņķa dambis, – šobrīd tā ir paplukusi teritorija, toties – ar savu tramvaja pieturu! Un plānots, ka ļaudis te ieradīsies ar sabiedrisko transportu vai arī ar velosipēdiem, kuriem būs sarūpēta droša novietne. Varēs nākt arī kājām, jo tās varēs pēcāk atpūtināt, pasēžot uzstādītajos soliņos. Un, pats svarīgākais, – pie panorāmas rata būšot arī tualete! Es priecājos par katru jaunu sabiedrisko dāmistabu. Arī tad, ja tai līdzi nāk vēl kāds cits objekts.
Laimes rats
Kad no manas galvas ir izmestas domas par skaļo mūziku un Uzvaras pieminekļa sagraušanu, lai tā vietā novietotu jauno ratu, iztēle uzbur jaunu gleznu: čīkstošu ratu, no kura var izgāzties ārā. Arī šī bilde neesot sevišķi saistīta ar realitāti. Panorāmas ratam būs slēgtas kabīnes, no kurām izkrist nav iespējams. Piemēram, ja draugu kompānija brauciena laikā kļūs par ienaidnieku kompāniju un sakausies, neviens netiks izmests no 65 metru augstuma. Tāpat – ja kāds kungs bildinās savu iecerēto virs koku galotnēm, jaunkundze negatīvas atbildes gadījumā būs spiesta to pateikt, jo aiziet no galdiņa nevarēs. Tomēr, lai izvairītos no pēkšņām apmeklētāju naida vai mīlestības lēkmēm, alkohola reibumā brauciens ar ratu nebūs atļauts.
Saruna ar Dimitriju Uspenski principā ir par to, cik viss būs lieliski – līdz ar lielo ratu šī Pārdaugavas daļa un mazie biznesi uzplaukšot kā nekad iepriekš. Tiks dziedināta daudz cietusī tūrisma nozare, un panorāmas rats kļūs par laimes ratu ne tikai rīdziniekiem un pilsētas viesiem, bet cilvēkiem visā pasaulē, debesīs un ellē. Turklāt biļete maksāšot nevis tik, cik dzīvokļa īre vienam mēnesim Rīgā, bet gan apmēram tik, cik kinobiļete brīvdienā, – nav gluži par brīvu, bet kaut kā uz 50 Greja nokrāsām zāles bija pilnākas nekā 3. autobuss (arī seansi bija biežāk nekā 3. autobuss).
Kas būs rata kaimiņi
"Kas var būt vēl labāks?" – apmēram ar šādām pārdomām dodos uz savu Zoom istabu, lai aprunātos ar Āgenskalna iedzīvotājiem Oto Ozolu un Ēriku Ošu. Oto un Ērika ātri atklāj, kas var būt labāks. Labāks par šo varētu būt visaptverošs Uzvaras parka attīstības plāns. Aktīvisti neiebilst pret panorāmas ratu kā tādu – iespējams, tas pat esot labs. Taču to nav iespējams nopietni vērtēt, nezinot, kas būs blakus.
Šķiet, katram, kas tur staigājis, apmēram ir skaidrs, ka Uzvaras parkam tiešām nepieciešami uzlabojumi. Gājēju celiņu tīkls ir nepārdomāts, dažkārt takas izbeidzas kaut kādā visuma vidū. Tāpat, piemēram, no Torņakalna puses tas ir grūti pieejams, jo priekšā iela ar dzīvu satiksmi. Oto un Ērika vakaru aizvada, kopā ar mani sapņojot, kā parks varētu izskatīties. Piemēram, būtu tikai normāli, ja ieplānotu, ka kāda šīs teritorijas daļa būtu īpaši piemērota sportiskām aktivitātēm. Sniegotās ziemās te jau ir laba distanču slēpošanas trase ar iespēju par naudu aizņemties slēpes. Kaut kādus milzu objektus – stadionus vai basketbola laukumus – te labāk nebūvēt, bet varētu izvietot mazāku sportisko aktivitāšu rosinātājus, piemēram, stieņus vingrošanai vai atsevišķus āra trenažierus. Daļu parka – to, kur ir dīķi, – varētu atvēlēt dabas baudīšanai, piknikošanai un vienkāršai slinkošanai. Nemaz tik slikta ideja arī nebūtu uz šejieni uzaicināt mobilo aitu ganāmpulku. Ja cilvēki nesāks dzīvniekus mocīt un barot, būtu laba iespēja bērniem iepazīties ar aitām. Tam visam pa virsu – iespēja parku sasniegt ar sabiedrisko transportu, riteni vai kājām un no visām pusēm, normāli celiņi, apgaismojums, soliņi (sevišķi daudz – slinkošanas zonā), tualetes. Ērika kopā ar apkaimes biedrību pat iecerējusi ļoti konkrētu projektu – suņu pastaigu laukumu, kuru, cerams, finansiāli atbalstīs līdzdalības budžeta dalītāji.
Šīs ir tieši šo divu apkaimes iedzīvotāju domas un sapņi. Skaidrs, ka arī citiem ir vajadzības. Būtu ideāli, ja visi nu varētu nākt kopā – gan iedzīvotāji, gan, piemēram, tuvējo universitāšu pārstāvji, gan Rīgas satiksme, gan nekustamo īpašumu attīstītāji, gan kafejnīcu īpašnieki – un spriest, kam un kā te vajadzētu notikt. Un tieši tad varētu izrādīties, ka panorāmas rats lieliski iederētos Uzvaras parkā, bet, teiksim, kādā citā tā daļā. Tieši par to ir nobažījušies Oto un Ērika. Viņuprāt, nedrīkst pārmaiņas sākt, vienā stūrī iebakstot vienu objektu. Tas būtu tāpat kā iesākt tukša dzīvokļa iekārtošanu nevis ar plānošanu, bet gan ar tualetes poda uzstādīšanu – var taču gadīties, ka tieši šī telpa tomēr labāk pildītu viesistabas funkcijas. Iespējams, šādu plānošanas kļūdu pieļāvuši ļaudis, kuru virtuvēs ierīkota duša.
Pieminekļi un mūžība
Uzvaras parks ir tāds Rīgas Haidparks. Tik liela zaļā platība gandrīz pašā pilsētas centrā – tas ir unikāli, un to jāiemācās izmantot labāk, jo te dzīvība varētu čumēt un mudžēt. Nevarētu gan sacīt, ka šobrīd te būtu izmiris. Prasu Ērikai, vai tādā gadījumā, ja parks tiktu labiekārtots gluži kā viņas sapņos, drusciņ nekristu uz nerviem tie viesu pūļi. Nē, kustība būtu tīri patīkama. "Mēs esam ļoti jauki," viņa atgādina, ar to raksturojot šīs puses iedzīvotājus.
Rīgas pilsētas arhitekts Gvido Princis nebūt nenoliedz, ka tieši šāda problēma ar Uzvaras parku pastāv – nav kopējas vīzijas par to, kam, kur, kā un kad būtu jābūt. Arī viņš saskata teju tās pašas problēmas: no dažām pusēm parkam ir grūti piekļūt, un celiņu izvietojums ir tālu no optimāla. Vai beidzot notiks tā gaidītā sanākšana kopā, sapņu zīmēšana un lemšana? Princis neko negrib solīt. Viņš pats jau gribētu, lai šis jautājums tiktu sakārtots. Arī uzņēmējiem būtu skaidrība, kur viņus gaida vai negaida. Tomēr viss atkarīgs no Rīgas domes prioritātēm un naudas daudzuma. Vienlaikus viņš min, ka Uzvaras parks nav vienīgā zaļā zona galvaspilsētā, kuru derētu saplānot, sakārtot un ļaut īstenot savu potenciālu. Kā piemērs tiek minēts Bišumuiža, kas, pēc apraksta spriežot, varētu būt "uh!", bet šobrīd ir tikai "eh…".
Tā kā pirms Rīgas domes vēlēšanām katra sevi cienoša partija klāstīja, ko vajadzētu darīt ar Uzvaras pieminekli – nojaukt, uzcelt blakus vēl vienu vai pielikt klāt Rīgas bebra zelta statuju –, nonākam arī pie šī jautājuma. Princis neķer ne pēc dinamīta spridzināšanai, ne pēc lāpstas zelta bebra pamatu rakšanai. Viņš drīzāk gribētu pieķerties pie izglītības, jo viņa skatījumā konflikts ap Uzvaras pieminekli neesot vis par pieminekli, bet gan dažādajām vēstures interpretācijām, par stereotipu iesakņošanos cilvēku prātā un nevēlēšanos klausīties. Tāpēc šī pieminekļa vēstures skaidrojums turpat parkā, kā arī mācīšanās sarunāties varētu būt ļoti vērtīgi darbi. Uz galveno jautājumu – kad tad varētu tapt kopēja vīzija visai šai teritorijai – gan tas diemžēl neatbild.