Vanagi un pūces kā klienti

Zem kājām čirkst kūstošais sniegs, kas dažādu dzīvnieku pēdu pilns, un gaisā jaušams pavasaris. Iečivinās arī viens otrs putns, kaut īstie spārnoto radījumu koncerti vēl tikai priekšā. Ornitologa Uģa Bergmaņa mājas tuvumā savvaļas radījumu netrūkst – stirnas un mežacūkas nāk uz augļu dārzu, manītas arī lapsas, un, pakarinot ābeles zaros nomedīto mežacūku ādas, viņš baro zīlītes. Lapsas gan divas ādas nočiepušas, tāpēc pārējās pienaglotas. Pa mājas logiem mēnesgaismā var vērot, kā zvēri rosās tuvumā, un dabas eksperts smej, ka nemaz nebūtu jāiet ārā no mājas, lai medītu, – atliktu vien pavērt jumta logu. Fragments no intervijas:Kā tapa putnu rehabilitācijas stacija?Ideja man bija jau kādus desmit gadus, pat rakstīju projektu pieteikumus. Lielākoties man finansējumu atteica. Visdažādāko iemeslu dēļ – kādam nepatika, ka stacija atradīsies uz privātas zemes, citam bija par daudz dabas aizsardzības un par maz uzņēmējdarbības aspekta. Pirmais atspēriens bija mazo ērgļu vērošanas tiešsaistē projekts, kas guva plašu rezonansi. Kāds vācu žurnālists ieteica ielikt tiešraidē arī informāciju, ka ir iespējams ziedot putnu rehabilitācijas projektam. Tā arī izdarīju, un cilvēki saziedoja naudiņu, ar ko pietika rehabilitācijas stacijas pamatu iebetonēšanai, projekta izstrādei un būvatļaujai. Pārējos līdzekļus piešķīra uzņēmums _Latvijas finieris _un Igaunijas–Latvijas–Lietuvas vides konsultāciju birojs. Lai zinātu, kādai stacijai jābūt, braucu un pētīju Rīgas zoodārza lieloputnu novietnes, filiāli Cīrulīši, apskatīju arī līdzīgus projektus Slovākijā un citur Eiropā. Mana savvaļas putnu rehabilitācijas stacija darbojas kopš 2013. gada. Kas tur patlaban mīt?Jūras ērglis ir pastāvīgais iedzīvotājs. Tas ir mans palīgs mazo ērgļu pētniecības projektos – ar "jūrnieka" līdzdalību ķeru mazos ērgļus īpašos tīklos, gredzenoju un veicu vēl citus pētījumus. Savukārt meža pūce oktobrī bija uzdūrusies uz drāšu žoga kaimiņu pagastā un pamatīgi savainojusi spārnu. Spārns ir sadzijis, bet tajā ir palicis caurums, jo bijām spiesti apgriezt spalvas, lai tiktu klāt ievainojumam. Ar šo pūcīti es vēl ilgi dabūšu auklēties – sākumā likās, ka palidot tā var, mēģināju laist vaļā, bet redzēju, ka putns tomēr nevar no lidot vairāk kā simt metru. Izskatās, ka paies kāds gads, kamēr ataugs spalvas, jo reizi gadā pūcēm tās nomainās. Pagaidām gan vēl nav nometusi pat vecās – redzu, apgrieztās vēl vietā. Tā nu viņa man te dzīvo, sēž voljērā uz zara un plikšķina acis. Kuru sugu putni ir stacijas biežākie klienti?Stacijā biežākie klienti ir vistu vanagi un meža pūces. Vistu vanagu jaunie putni grib ēst, tie neapdomīgi medī cilvēku mītņu tuvumā un, aizrāvušies ar upura vajāšanu, ieskrien logos, apdauzās, lauž spārnus. Putnam ar lauztu spārnu gan nevaru palīdzēt, jo pēc šādas traumas tas nevarēs izdzīvot savvaļā, tādēļ šādus "klientus" sūtu uz zoodārzu Rīgā vai Cīrulīšos. Bet bieži vien vistu vanagiem ir vienkārši smadzeņu satricinājums, tie nokrīt cilvēka mājas tuvumā, suņi un kaķi nabagam sastājas riņķī, un, ja cilvēks pagūst, nelaimīgo izglābj. Paturu putnu dažas dienas stacijā, lai atžilbst, pabaroju un atveseļojušos laižu vaļā. Ja ziemas būtu bargākas, glābjamo putnu būtu vairāk. Būtu vairāk jauno jūras ērgļu, arī pūču – ja tās netiek pie barības, meklē patvērumupie cilvēka, ielido šķūņos, kūtīs. Visu rakstu par ornitologu Uģi Bergmani un viņa spārnotajiem pacientiem lasiet žurnāla SestDiena 11.-17.marta numurā!