Puisītis tramvajā, kam cepure noslīdējusi tik zemu, ka jau aizsedz acu skatu, ar vienu roku ieķēries mammas piedurknē, bet otrā rokā cieši iespiedis tumši zilu plīša zaķīti ar tik garām ausīm, ka tās gandrīz nostiepušās līdz pašai tramvaja grīdai. Kas gan būtu bijusi bērnība, ja nebūtu labākā drauga – brūnā lāča, zilonēna, bez kura saldiem sapņiem nodoties ir pārāk bailīgi, vai superīgā auto, kurš ne tikai ātri brauc, bet atdarina arī policijas sirēnu skaņu?
Ne mazums pieaugušo joprojām skapī vai pagultē ieslēpuši to vienu vienīgo un mīļāko bērnības rotaļlietu, kas izglābusies no vecāku nagiem un nav nonākusi otrreizējā pārstrādē cita bērna rokās. Arī ja pašas mantas vairs nav, atmiņas par to ir saglabājušās.
Šonedēļ, 1. jūnijā, tiek atzīmēta Starptautiskā bērnu aizsardzības diena, tāpēc SestDiena aicināja Latvijā pazīstamus cilvēkus dalīties savās bērnības atmiņās un atkal ielūkoties rotaļlietu kastē.
Justs Sirmais. Dziedātājs, Latvijas pārstāvis šā gada Eirovīzijas konkursā.
Piemīlīga lupatu lelle – puisēns ar izspūrušiem, rudiem matiem un dziļdomīgu acu skatu. Cieši uzlūkojot rotaļlietu, pamanāma pat zināma līdzība ar pašu saimnieku. "Man bērnībā ļoti patika Mazā prinča grāmata un viņa stāsts. Svētku dāvanās saņēmu gan grāmatas, gan dažādus suvenīrus ar Mazā prinča ilustrācijām, piemēram, flīzīti,"atceras Justs. "Šo mantu uzskatīju par savu Mazo princi, kas savā ziņā dzīvo manī. Tāds dziļums, bērnišķīgums un rotaļīgums vienkopus. Tāda veida pārdomas visvairāk tajā brīdī raksturoja manu būtību."
Spēlējot klavieres, lupatu lelle nosēdināta blakus – turpat, uz klavierēm vai galda malas, – un piedalījusies radošajā procesā. Uzreiz pamanāms, ka Justam Mazais princis bijis ļoti tuvs. Manta nomīļota tā, ka tās galva sastiprināta ar gumijas lentu un vairs īsti negrib turēties taisni. Par prinča glābšanu paldies esot jāsaka mammai: "Lai cik smieklīgi tagad neliktos, bija pārdzīvojumi, kad viņš saplīsa."
Mūziķis vairs neatceras, kur Mazo princi saticis, taču viņa mamma gan – rotaļlieta iegādāta piemājas lietoto krāmu tirdziņā. Mazajam Justam paticis spēlēties ar prinča lokanajām kājām un lūkoties izteiksmīgajās acīs. Mantu pat ņēmis līdzi izbraucienos ar zēnu kori. "Viņš vienmēr ir bijis kā atmiņas par bērnību. Redzējis visas manas bērnības dzīves gaitas no sava skatpunkta," piebilst Justs.
Šobrīd gan vismīļākās lietas Justam ir viņa instrumenti. Klavieres, uz kurām nu spēlēt mācās mūziķa jaunākais brālis, un divpadsmit stīgu ģitāra, ko uzdāvinājis tētis: "Ar šo ģitāru gāju spēlēt ielās. Tā bija kā draudzene, kas vienmēr līdzi. Kopā aizstopējām uz Parīzi un atpakaļ. Tas bija mans atbalsta punkts, dvēseles papildinājums."
Laimdota Straujuma, politiķe, bijusī valdības vadītāja.
"Mana mīļākā rotaļlieta bija auduma lelle, tā gan bija ļoti samīļota," ar smaidu stāsta Laimdota, atsaukusi atmiņā vienīgo bērnības rotaļlietu, ko atceras. "Sapņoju par skaistu, formīgu lelli ar gariem matiem, jo manai lellei varēja uzpīt tikai dažas bizītes." Pie jaunas lelles gan nav tikusi, tomēr vecāki meitu pārsteiguši un uzdāvinājuši rudu suņuku Ami.
Politiķes bērnības gadi pagājuši Latgales pusē, pārdesmit kilometru no Krievijas robežas, un dažādu nedarbu sastrādāts ne mazums. Piemēram, ar brāli kopā rāpusies kokos un ar maziem akmentiņiem metusi uz garām braucošajām smagajām automašīnām. Mantu gan nav bijis daudz, tāpēc izklaides bija jāatrod pašiem, un, tā kā tuvākajā apkārtnē dzīvojis ļoti maz meiteņu, viņa spēlējusies kopā ar puikām un joprojām uzskata, ka ar zēniem vienmēr ir vienkāršāk un interesantāk: "Izveidojām komandas, kas karoja viena pret otru, un, jāatzīst, es labi karoju. Tagad mazbērniem ir tādi ļurīgi zobentiņi, bet mums bija koka zobeni. Kad ar tiem iesita, kājas bija zilumos."
Īpašas atmiņas saistās ar vakariem un kopības sajūtu ģimenē. "Dega sveces, petrolejas lampas, kad ar brāli un tēti spēlējām dažādas galda spēles – ričuraču, Cirku, šahu, dambreti, arī kārtis. Mūsu ģimenē šī tradīcija vēl joprojām ir saglabājusies," viņa stāsta un piebilst, ka arī tagad sestdienu vakaros kopā sanāk trīs paaudzes.
Politiķes mīļākā spēle patlaban ir Alhambra, kuras jaunāko versiju viņa saņēmusi februārī – dzimšanas dienā: "Man patīk stratēģiskās spēles, kurās ir jāplāno, piemēram, savs ceļš no punkta A uz punktu B. Spēles tiek ņemtas līdzi pat ceļojumos. Alhambru Horvātijā reiz pat pazaudējām."
Jaunākie Laimdotas mazbērni iecienījuši Uno, taču dambrete, šahs un Cirks arī joprojām netiekot smādēti. "Cirkā nobraukt ar āzi ir ļoti sāpīgi," viņa smejas. "Vienreiz ar mazdēlu paspēlējām dambreti, sākumā ļoti pavirši bīdīju kauliņus, un viņš uzvarēja. Otrajā spēlē jau sāku skatīties un domāt, kur tik labi iemācījies spēlēt." Protams, galvenais neesot uzvara, taču azarts parādoties. "Man patīk spēļu vakari, jo tā ir zināma kopības sajūta ģimenē. Mēdzam arī noīrēt peldbaseinu. Varam pie reizes gan parunāt, gan pasportot."
Visu rakstu par Latvijā populāru personību bērnības rotaļlietām lasiet šīs nedēļas žurnālā SestDiena