Vispretrunīgākā suga un tās sūdi

Ārijas aiz kases aparāta. Skābo mēslu saēsts mežs. Jūras kraukļi kā aizdomās turamie. Apokalipses zīmes pludmalē. Planēta Zeme, kurai nepalīdzēs aizsargkrēms. Šādi varētu konspektēt lietuviešu teātra un kino režisores Ruģiles Barzdžukaites darbus. Kopumā režisore piedalījusies vairāk nekā divdesmit filmu tapšanā, bet 2010. gadā debitējusi teātrī ar izrādi Hipokamps/Hippocampus par vidussmadzeņu daļu, kas atbild par mācīšanos, atmiņu un emocijām. Kauņā dzimušās Barzdžukaites starpdisciplinārajiem darbiem, kurus drīzāk var dēvēt par antropoloģiskiem pētījumiem, piemīt domas vienkāršība un konceptuāla atjautība, liekot cilvēkiem ieraudzīt sevi un savas rīcības sekas ar distanci.

Lietuvas Mūzikas un teātra akadēmijā teātra režiju un Londonas Universitātes Goldsmita koledžā kinorežiju studējušajai Barzdžukaitei ir nozīmīgi "cita" skatpunkta meklējumi. Pērn Riga IFF izrādītajā viņas un Dovīda Korbas dokumentālajā filmā Skābes mežs/Acid Forest (2018) ieraugāms tā sauktais mirušais mežs, kas atrodas Kuršu kāpā starp Baltijas jūru un pussalas izveidoto lagūnu. Tajā savairojušās jūras kraukļu jeb kormorānu kolonijas, kuras ir bieds vietējiem zvejniekiem un meža priežu audzēm. Dokumentālajā filmā kamera novietota tuvāk pašiem putniem, tā vērojot meža viesu – tūristu, žurnālistu, pētnieku un citu – reakciju un vienlaikus fiksējot rīcības sekas. Te arī ironijas kūlenis – pie šiem "sūdiem" vainīgi nav putni, bet drīzāk paši cilvēki. Tiesa, Barzdžukaite un Korba uz to tieši nenorāda – didaktikas te nav, tikai tiek atsegti cilvēki kā vispretrunīgākā suga, kas nespēj sadzīvot ar citām līdzās pastāvošajām.

Vēl viens vērojums no putna augstuma ir instalācija laikmetīgā opera Saule un jūra/Sun and Sea (2019), kas tika izrādīta Venēcijas mākslas biennālē. Lietuvas paviljons šī gada maijā kļuva par 58. Starptautiskās mākslas izstādes uzmanības magnētu, un opera ieguva arī galveno Zelta lauvas balvu. Tas ir asi sociāls un poētisks vēstījums par atpūtniekiem pludmales smiltīs, peldkostīmos tērptajiem dziedātājiem, kas dīkā nopūtā sildās prožektoru saulē. Dažādās miesasbūves kūrētāji un saules pelžu apburtie ieraugāmi no kaijas, ja vēlas – arī dieva skatpunkta. Tam līdzās dziedājumi par cilvēku iekšējo un ārējo klimatu.

Saules un jūras triumfs Venēcijā un Skābes meža godalgas prestižos kinofestivālos padarījušas Barzdžukaiti par vienu no visvairāk pieprasītajām Baltijas māksliniecēm starptautiskajā apritē. Runājot par biennālē izrādīto operu, režisore uzreiz min savas radošās domubiedres un kolēģes: rakstnieci, dzejnieci un dramaturģi Vaivu Grainīti un mākslinieci un komponisti Linu Lapelīti. Kā stāsta Barzdžukaite, ar šo darbu viņas vēlējušās paskatīties uz cilvēku no malas situācijā, kad tas ir gatavs svilināt ne tikai savu un Zemes ādu, bet arī savu laiku. Tātad arī klimata krīzes diskurss.

Pirms pāris gadiem Baltijas Teātra festivālā (šobrīd – Baltijas Drāmas forums) tika izrādīta arī Barzdžukaites, Grainītes un Lapelītes kopīgi veidotā laikmetīgā opera Laba diena!/Have a Good Day! (2013). Tās centrā ir desmit lielveikala kasieres un viens apsargs, kas Grainītes asprātīgajās un cilvēcīgajās lirikās starp "paldies" un "vai maksāsiet ar karti" izdzied savu ikdienu, atsedz paši sevi un aizlauztos likteņus, kas tobrīd – pēckrīzes kontekstā – ieguva satriecošu realitātes sajūtu. Arī cilvēcības zaudēšana tādā sistēmā kā lielveikals (patērētājsabiedrība kopumā) ir paša cilvēka rīcības sekas. Tādas tēmas kā klimata krīze un cilvēka atbildība dabas priekšā, vieta sistēmā un mākslinieka cēlo nodomu pretrunīgums režisores darbos izriet paši no sevis.

Esi domājusi, kāpēc tev ir interese meklēt citus skatpunktus? Kāpēc tev ir svarīgi savos darbos iejusties lielveikala pārdevējas vai jūras kraukļa ādā?

Varbūt tā ir kritiskā domāšana – vēršanās pret esošo stāvokli un cilvēka paštaisnumu. Mani allaž interesējis "cita" skatiens – neredzēt tā, kā es jau redzu. Manuprāt, tāds ir mākslas virsuzdevums – piedāvāt šādu alternatīvu. Ja mēs skatāmies no jūras kraukļu perspektīvas, tie "citi" esam mēs, cilvēki, kas ienāk mežā: tūristi, žurnālisti un zinātnieki.

Teiktu, ka filmas Skābes mežs gadījumā situācija ir vēl ekstrēmāka – mēs diskriminējam to sugu, kuras mājas ir Kuršu kāpas priežu audzes. Tie ir jūras kraukļi. To pašu diskrimināciju mēs redzam arī cilvēku kā vienas sugas mērogā. Nedomāju, ka man būtu jāizvērš piemēri – katrs var iedomāties sociālo grupu vai identitāti, kas tiek dēmonizēta. To, kas tiek uzskatīts par "citu".

Sāksim ar skābo mežu Kuršu kāpā. Cilvēkiem tā vienlaikus ir degradēta un tūristiski pievilcīga vieta putnu mēslu un vides dēļ. Te arī zvejnieki, kuriem putni noēd lomus. Tikmēr jūras kraukļiem tā ir ligzdošanas vieta.

Galvenā problēma ir priežu meža bioloģiskā degradācija skābo mēslu dēļ. Sākotnēji Skābes mežs tapa kā skolas darbs maģistrantūrā Londonā, vēlāk pie tā atgriezos, jo atskārtu, ka sugu dinamika šajā biotopā ir vēl sarežģītāka.

Šajā laikā – piecos vai sešos gados – jūras kraukļu populācija ir samazinājusies. Tajā pašā laikā jūras kraukļi aktīvi migrē un tiem ir spēcīga dzimtās vietas piederība. Viņi atgriežas ligzdot uz to pašu vietu.

Tas savā ziņā ir vēstures apvērsums, jo savulaik Kuršu kāpā bijusi liela ozolu audze, kas tika izcirsta – kā kokmateriāls tā tika eksportēta. Tas ietekmēja krasta līniju – jūras vējš pārveidoja kāpu zonu. Vietējie sastādīja priedes, kas apstādināja smilšu plūšanu. Tomēr šobrīd no jauna parādījusies cita problēma – sausos periodos notiek ugunsgrēki, jo sausa priežu koksne viegli aizdegas.

Viens no biologiem pēc vērienīga ugunsgrēka pirms gadiem ieteica risinājumu: ja vēlas pasargāt priežu audzi no uguns, jāaizsargā jūras kraukļi. Tiem ir īpatnēja loma: lai gan viņu skābie mēsli degradē priedes, tie maina augsnes sastāvu, stiprinot lapu koku augšanu. Pavasarī ainava izskatās visai spocīgi – tā ir kaila zeme –, bet vasarā zemsedze ir zaļa un bagātīga. Tāpēc nevarētu apgalvot, ka vide pilnībā tiek degradēta vai tā mirtu. Tā drīzāk mainās.

Un te arī ir jautājums par cilvēka iesaisti šajās pārmaiņās – jūras krauklis ilgstoši bijis aizsargājamo sugu kārtā, šobrīd tas ir vislielākais antagonists. Gatava dramaturģija.

Jā, te jāpiemin zvejnieki – daudzus gadus viņi sūdzas, ka jūras kraukļi pārdala viņu zivis. Izveidojas ļoti neviendabīgas cilvēka un dabas attiecības, savā veidā arī sāncensība. Tomēr tajā pašā laikā šajā zivju sacīkstē iesaistās arī citi putni, bet tieši jūras kraukļus visvairāk dēmonizē.

Par filmu Skābes mežs esi teikusi, ka tur ir viss: sūdi, migrācija un "cita pozīcija".

Mani vienmēr interesējis tas, kā un kur cilvēki mijiedarbojas ar putniem. Filmas sākotnējā iecere bija konceptuāla: kā putni reaģē uz salūtu. Cilvēkiem tā ir svētku kulminācija, bet citām sugām šī debesu dārdoņa izsauc bailes. Veidojot īsfilmas materiālu, ar komandu devos turp ziemā – tūristu tur nebija, nebija jau arī pašu putnu. Pēc kāda laika saskatīju paralēli: pavasarī, putniem sākot migrēt arvien aktīvāk, sāka migrēt arī tūristi. Tad jau iecere attīstījās. Bez tā ir arī mēsli, kas saēd mežu.

Raugoties uz putniem skatu torņos vai platformās, tos uztveram kā baru vai kopienu. Nekad nedomājam individuālās kategorijās. Tieši tāpat viens no pūļa putniem ir arī cilvēks. Savukārt tuvplānā mēs ieraugām individuālas aprises – tur rodas piesaiste redzētajam. Empātija.

Putns nekad nelidos tuvāk, lai kaut ko apskatītu. Cilvēks pienāks gan.

Gribēju apvērst ierasto dabas dokumentālistikas tradīciju, kurā cilvēks skatās uz citām sugām caur kameru. Parasti ar garajām lēcām tiek notverti dzīvnieki kustībā, nereti arī tuvplānos – Skābes mežā konceptuāli rīkojos pretēji, piedāvājot atsvešinājumu un panorāmas skatu. Iespējams, tieši tā, kā putni redz mūs.

Kā tu raugies uz konvencionālajām dabas dokumentālajām filmām, piemēram, daudzinātajām Planētas Zemes/Planet Earth sērijām?

Drīzāk kā uz izglītojošu materiālu. Neesmu kritiska – pati šāda veida dokumentālo kino neskatos. Domāju, ka šādam kino ir sava auditorija, un, ja uzņemšanas laikā netiek nodarīts pāri kādai no dzīvajām radībām, nevaru neko pārmest. Tomēr tas nav veids, kā man pašai gribētos raudzīties uz dabu un neskaitāmajām sugām mums apkārt.

Dzīvnieku un dabas atainojums mākslā pēdējos gados saasinājies. Ir gan ētiska rakstura aspekti, gan jautājumi par reprezentāciju: kā tiek rādītas citas sugas, un kādas ir cilvēka attiecības ar tām.

Tas viss, protams, ir problemātiski. Teiksim, ko dokumentālā kino režisoram nozīmē filmēt mežā putnus? Vai es drīkstu filmēt ligzdu? Vai es drīkstu iejaukties? Tomēr dokumentālais kino tāpat kā jebkurš mākslas formāts vai veids pieprasa savus spēles noteikumus. Tos raksta, veido autori.

Veidojot Skābes mežu, konsultējos ar ornitologiem – viņi skaidroja, kā putnu uztvere atšķiras no cilvēku uztveres. Viņu redze kardināli atšķiras – ja es censtos ar kameru imitēt putna skatienu, nerastos tas, ko mēs saucam par empātiju. Mūsu acīm tas būtu kaut kas svešs, nesaprotams. Centieni pietuvoties tam, kā redz konkrēta suga, teiksim, mūs pašus, ir tikpat kā neiespējami.