Kad 4. janvārī tika paziņoti Lielā Kristapa nominanti, sajutos līdzīgi kā vairākums Latvijas sabiedrības – arī es neesmu redzējusi lielāko daļu balvai izvirzīto filmu un seriālu, jo to pirmizrādes vēl tikai gaidāmas Lielā Kristapa skates laikā no 1. līdz 4. februārim un tuvākajos mēnešos. Tā izsenis bijis – un tā ir iezīme daudzām kino godalgām –, ka balvai var pieteikt darbus (šogad tie bijuši astoņdesmit astoņi), kuru pirmizrādes vēl nav notikušas. Ar to formāli viss ir kārtībā.
Tomēr, ņemot vērā šā brīža Latvijas kino skatīšanās iezīmes un statistiku Latvijā (2022. gadā vietējais skatītājs redzējis tikai vienu (1,10) filmu kinoteātrī), rodas nošķirtības sajūta. Proti, savādā kārtā skatītājs nav tā visa centrā, lai gan nozares ilgtspējai un attīstībai būtiska ir sinerģija ar auditoriju. Tā nav "konceptuāla meditācija" par tēmu – lai arī kino apmeklētības rādītāji pēc kovidlaika stabilizējas, nozares kopaina un filmas kļūst dažadākas, neviļus to visu tomēr pavada neliela "paši sev" akustika. Kaut patiesībā kino nebūt nav par to.
JAUNĀS KINO ACIS
2023. gadu var nosaukt par tehnisku gadu ar mērenības sajūtu. Citu apzīmējumu grūti atrast, ņemot vērā, ka pērn notika daudz filmēšanu un atsevišķu projektu pirmizrādes (gan vietējās, gan starptautiskās) tika pārceltas uz 2024. gadu. Tomēr pērnā gada akcenti ir vairāki. Ienākusi jauna kinoveidotāju paaudze ar tādiem režisoriem kā Emīlija Karetņikova, Edgars Kaupers, Ilze Ance Kazaka, Renāte Saulīte, Linda Stūre, Roberts Vanags, Reinis Ūbelis un daudzi citi. Nevarētu teikt, ka jaunajiem filmdariem ir kopīgas tēmas un mākslinieciskie vaibsti – gluži pretēji. Taču tā ir vērtība, ka katrs no viņiem strādā savā tehnikā, žanriskajos mērogos, risina katrs sev personīgo, akūto (te ir jāizceļ Karetņikovas īsfilma Mana bērnības ķermeņa atzīšanās (2023) par grūmingu) un pulcē ap sevi domubiedrus.
Lielā Kristapa nominantu ainava rada prieku par konceptuālu lēmumu nenodalīt jauno kino profesionāļu un studentu darbus no "lielajām nominācijām". Respektīvi, studentu un jauno absolventu darbi vairs nav saistīti tikai ar nomināciju Labākā studentu filma, bet ir sastopami arī citās kategorijās līdzās aktīvi filmējošajiem un pieredzējušajiem režisoriem. Piemēram, kategorijā Labākā īsmetrāžas dokumentālā filma blakus, atļaušos teikt, klasiķa Ivara Zviedra miniatūrai Kaprači (2023) un Mārča un Laura Ābeļu Pilnmēness serenādei (2023), kas tapusi LTV Latvijas koda ietvaros, ir jauno profesionāļu un studentu darbi. Balvai nominēta Betijas Zvejnieces filma Einaratīvs (2023) par dzejnieku Eināru Pelšu (arī Latvijas koda darbs) un Saulītes niansētais portrets Ksenija (2023), kas pietveras zaudētās jaunības tematikai un tapis kā Latvijas Kultūras akadēmijas mācību darbs.
DAUDZSĒRIJU NARATĪVI
Vēl viena tendence ir kinoveidotāju, kultūrpolitikas veidotāju un vietējo straumes plarformu Tet, LMT vietelevīzijas un Go3 interese par daudzsēriju filmām. Sākoties aktīvākai seriālu tapšanai pandēmijas laikā, tas rezultējies kvalitātē – ambiciozākā darbā ar scenārijiem, interesē par žanra kino, lūkojoties Ziemeļamerikas un Eiropas seriālu piemēros. Tāpat ir jaušams kopīgs solis ar "savu auditoriju" un tās interesēm, kas straumes karu laikā ir svarīgi.
2024. gadā būs gaidāmas vairākas seriālu pirmizrādes – pavisam drīz uz ekrāniem nonāks Anšlava Eglīša atmiņu romāna daudzsēriju ekranizācija Pansija pilī (2024; šis darbs netika pieteikts Lielajam Kristapam), kuras režisori ir Andis Mizišs, Marta Elīna Martinsone un Dāvis Sīmanis. Turpmākajos mēnešos gaidāmas tādas daudzsēriju filmas kā Lienes Lindes un Alises Zariņas Asistente (2024) un Andreja Ēķa vēsturiskais darbs Dumpis (2024).
Lielā Kristapa "matemātiskā" līdere ar 12 nominācijām ir Staņislava Tokalova un Jura Kursieša daudzsēriju filma Padomju džinsi (2024), kas stāsta par padomju Latvijas 70. gadu beigām, kad psihiatriskajā klīnikā tiek izveidota veiksmīga pagrīdes džinsu – rietumniecisko vērtību simbola – ražotne. Līdztekus nomināciju lokā ir Dziesmu un deju svētku pacēluma produkts – komisko ainiņu mozaīka, antoloģijai līdzīgais seriāls Kolektīvs, kuru režisējuši Oskars Rupenheits, Marta Elīna Martinsone, Papa Chi, Aiks Karapetjans, Edgars Kaupers un Mārtiņš Grauds. Tāpat arī Vlada Kovaļova detektīvdarbs Nelūgtie viesi, kas veidots uz izmeklētāju pāra bāzes, atvēlot telpu arī komiskiem ielaidumiem.
STĀSTI PAR SEVI
Vērojams arī zināms atslābums pēc 2022. gada rudens "sastrēguma" pilnmetrāžas spēlfilmu, dokumentālo un animācijas filmu kontekstā. Pērn nemainīgi klātesošs bija naratīvs "stāsti par sevi" ar atskatu pagātnē, senākā vai nesenākā vēsturē. Te jāizceļ Ināras Kolmanes vēsturiskā drāma Mātes piens (2023), kuras pamatā ir Noras Ikstenas romāns. Šim darbam ir Latvijas kinotelpai raksturīgie kodi – melodrāma, literārā darba ekranizācija, vēsturisks laiks utt., varone un viņas izvēles –, un tā kļuvusi par filmu, kas pērn ieguvusi respektablu skatītāju interesi kinoteātros. Tepat iekļaujas arī Ilzes Kungas-Melgailes laikmeta drāma Mana brīvība (2023), kura interpretē žurnālistes Itas Kozakevičas (1955–1990) dzīvi atmodas laikā.
Ja par šodienu, tad mūsdienu sociālo realitāti fiksē Ronalda Mežmača debijas pilnmetrāža Elpot zem ūdens (2023), niansēti reflektējot par atkarības tēmu. Tāpat arī Aika Karapetjana atjautīgā drāma Bezkaunīgie (2023), kuras centrā ir .ģimenes sociālā, emocionālā, bet izteikti trauslā struktūra.
Uz ekrāniem gaidāma arī Elzas Gaujas komēdija Pastkarte no Romas (2024) un Lindes dramēdija Melnais samts (2024), kuru darbība risinās mūsdienās, abām filmām skarot jau konkrētas paaudzes un to laika un pasaules izjūtas.
Vēl viena trāpīga pieturzīme ir Tokalova dokumentālais darbs Viss būs labi (2023), kura centrā ir paša režisora ģimene, kas dzīvo Purvciemā. Filma veidota bez patosa, risinot sarežģīto krievvalodīgās telpas realitāti un nezaudējot sava vēstījuma jēgu un nepieciešamību, un nevairoties no dialoga ar skatītāju. Pat ja tas ir neērts, sāpīgs un turpinās arī pēc filmas noskatīšanās.
Kritiķis jau ir tāds pats skatītājs kā visi citi, tamdēļ par visu kopā teikšu tā: pagājušais gads Latvijas kino tika aizvadīts īsās, pāris spilgtās sarunās, bet ir jārunā vēl un vēl.