Veicot apjomīgu analīzi par saslimšanu ar vēzi Eiropā, pētnieki nonākuši pie secinājuma, ka Austrumeiropas valstīs, tai skaitā arī Latvijā, vēža pacientiem ir daudz mazāka iespēja izdzīvot piecus gadus pēc diagnozes noteikšanas salīdzinājumā ar pacientiem citās Eiropas valstīs.
EUROCARE–5 pētījumā bija apkopoti dati no 31 valsts, kopumā par vairāk nekā 20 miljoniem saslimšanas gadījumu, par kuriem diagnozes noteiktas no 1999. līdz 2007.gadam, bet ārstēšanas rezultātu novērtēšana sākusies 2008.gadā. Rezultāti tikko publicēti 13 zinātniskajos rakstos un atklāj Eiropas valstu atšķirīgos izdzīvošanas rādītājus sirdzējiem ar dažādām vēža diagnozēm.
Diemžēl šajos pētījumos Latvija pārmaiņus ar Bulgāriju atrodama pēdējās vietās. Piemēram, mūsu valstij ir pēdējā vieta asinsvēža (hroniskas mieloīdās leikēmijas) gadījumos. Piecus gadus pēc šīs diagnozes uzzināšanas Latvijā izdzīvo vien 21% pacientu; salīdzinājumam vidēji Austrumeiropā šis rādītājs ir 33,4%, bet Igaunijā tas sasniedz gandrīz 50%. Kādi ir galvenie iemesli sliktajiem rezultātiem, un vai situāciju iespējams kaut kā uzlabot?
EUROCARE–5 pētījumu rezultātus prezentēja ārste Milēna Santa, kas pārstāv Itālijas Analītiskās epidemioloģijas un veselības ietekmes vienību. Ārste skaidro, ka datus par mūsu valsti piegādājis Latvijas Nacionālais vēža reģistrs (kas tagad iekļauts Ar noteiktām slimībām slimojošu pacientu reģistrā). Kā galveno iemeslu zemajiem vēža izdzīvotības rādītājiem Santa min pētījumos atklāto saistību ar nacionālo veselības budžetu, piebilstot, ka Latvijai tas ir zemāks nekā Igaunijai un citām Eiropas valstīm. Tāpat arī Santa norāda, ka zemais finansējums var būt arī par iemeslu, kāpēc Latvijā salīdzinājumā ar citām valstīm daudz vēlāk tiek ieviesti inovatīvi vēža ārstēšanas medikamenti, piemēram, rituksimabs un imatinibs, kuru efektivitāte noteiktu onkoloģisko slimību ārstēšanā jau ir pierādīta.
Latvijas Onkologu asociācijas prezidents Jānis Eglītis stāsta, ka pat pēdējās stadijas zarnu vēža pacients, pateicoties modernām terapijām, var dzīvot gadiem, bet Latvijā no tām nav faktiski nekā. "Igaunijā un Lietuvā ir pieejami efektīvi medikamenti jau no 2007.gada, bet Latvijā tos pērk paši pacienti individuāli vai par saziedoto naudu, kas ir mežonīgi dārgi. Droši vien te būtu jārunā par solidaritāti vai visas valsts lomu šo pacientu ārstēšanā," pārliecināts Eglītis.
«Pretējā gadījumā jāpiekrīt tam, ko teicis veselības ministrs Belēvičs. Cilvēkiem, kas Latvijā grib saņemt pasaules līmeņa medicīnisko aprūpi, mobilajā jābūt ierakstītam profesora telefona numuram. Ja tev medicīnas aprūpes iestādē ir paziņa, kas pie rociņas izvadās, uztaisīs izmeklējumus, tad tu operatīvi nonāksi apritē. Savukārt, ja būsi likumpaklausīgs pacients, tad vari arī divus trīs mēnešus gaidīt, kamēr tiksi ārstniecības procesā, kas nav normāli tik mazai valstij,» atzīst Eglītis.
"Ja mums rezultāti būs šādi, pacientiem vispār nolaidīsies rokas. Tomēr viņi jāinformē arī par labajiem rezultātiem citās valstīs, jo pretējā gadījumā nav uz ko tiekties. Pēc būtības jāpanāk sabiedrības viedokļa maiņa, ka vēzis nav sinonīms vārdam "nāve". Ar to var dzīvot ilgi, sadzīvot, būt aktīvs, būt sabiedrībā un darīt daudz," atgādina Eglītis.
Visu rakstu par problēmām onkoloģijas nozarē lasiet žurnāla Sestdiena 23.oktobra numurā!