Viņa skatuve ir Vecrīgas ielas

Leiškalns sev ir noteicis normu — katru vakaru jādzied divas stundas. Tādā laikā gan balss netiek pārpūlēta, gan var pietiekami nopelnīt. Par skaitļiem dziedātājs negrib runāt, taču var noprast, ka klausītāji viņam nodrošina pietiekamu iztiku. Periodos, kad ar dziedāšanu Vecrīgā tomēr nevar pietiekami nopelnīt, Leiškalns pasniedz privātstundas, mācot dziedāšanu bērniem. Tāpat viņš esot pieprasīts privātos pasākumos — kāzās, bērēs, dzimšanas dienās. Šim nolūkam viņš pat uztaisījis vizītkartes, jo cilvēki uz ielas bieži prasot telefona numuru.

Pirms trim gadiem Leiškalna dienas ritms bija citāds, jo tolaik viņš pelnīja iztiku Ķenča tērpā, pie kāda Vecrīgas restorāna aicinot iekšā viesus. Saimnieks viņam ļāvis arī dziedāt apmeklētājiem, pretī prasot ziedojumus. Savukārt pirms restorāna perioda Leiškalns deviņus gadus pelnīja naudu, dziedot uz ielas Somijā un Zviedrijā. "Es slēpos Somijā, lai Latvijā neviens nezinātu, ka dziedu uz ielas. Pēc operas man bija neērti, baidījos zaudēt to operas spožumu," atzīst dziedātājs.

Par darba uzteikšanas iemesliem Leiškalns runā nelabprāt. Tā vietā viņš atgaiņājas ar Minhauzena cienīgu stāstu par Operā paklīdušām runām, ka no viņa skaļās dziedāšanas zālē kādu dienu varot nokrist lustra. Toreizējais Operas direktors Andrejs Žagars esot baidījies, ka lustra uzkritīs kādam svarīgam viesim, tādēļ dziedātājs ticis atlaists. Pēc mirkļa Leiškalns ierunājas par iekšējām intrigām un saspringto gaisotni, kas tolaik valdījusi operā. "Sākās princips, ka kolēģis kolēģim ir labākā uzkoda." Kolektīvā veidojušies dažādi grupējumi. Dziedātājs joko, ka viņš pats pārstāv neatkarīgo Leiškalnu grupējumu. Tajā ietilpst arī viņa brālis pazīstamais politiķis Kārlis Leiškalns. "Kad mēs, trīs brāļi, sanākam kopā un uzdziedam, tad mājai ne tikai lustra, bet arī jumts noceļas," iesmejas dziedātājs.

Savukārt bijušais LNO direktors Andrejs Žagars norāda, ka darbs Leiškalnam tika uzteikts profesionālu iemeslu dēļ — bijušas problēmas gan ar dziedāšanu, gan muzikālo materiālu iegaumēšanu. Turklāt 1996.gadā, kad Žagars sāka vadīt Operu, Leiškalns uz skatuves jau vairs neesot kāpis, lai gan oficiāli līgums ar viņu tika lauzts 1998.gadā. Arī mūzikas žurnālistei Inesei Lūsiņai palicis atmiņā, ka Leiškalnam bija problēmas ar skaņas tīrību: "Interpretācijas māksla nebeidzas ar to, ka ir skaļa balss. Bet es domāju, ka Vecrīgā viņš nopelna daudz vairāk nekā operā. Tā kā dzīve ir devusi viņam kompensāciju par to, ka nācās aiziet no operas."

Lai gan pārdzīvojumam par darba uzteikšanu Leiškalns ir ticis pāri, viņš nav pārstājis sapņot par dziedāšanu uz skatuves. "Es ticu, ka atgriezīšos operā," saka dziedātājs. Tomēr pašreizējā LNO direktora Zigmara Liepiņa teiktais liek domāt, ka Leiškalna skatuve, visticamāk, paliks Vecrīgas ielas. "Viņš jau sen vairs nedzied uz skatuves. Tur ir ļoti daudz profesionālu problēmu, kas pašas no sevis nevar atrisināties."

Arī Leiškalns atzīst, ka ilgie gadi uz ielas ir ietekmējuši viņa vokālās spējas. "Esmu deviņus gadus dziedājis uz ielas Somijā, četrus restorānā un tūlīt jau būs trīs gadi, kā atkal esmu uz ielas. Es tomēr esmu balsi diezgan pamatīgi sabojājis."

Pirmo reizi dziedāt Vecrīgas ielās Leiškalns sadūšojās pirms trim gadiem pēc strīda ar sievu. "Mēs ar sievu bijām sastrīdējušies, nebija liels konflikts. Tad nolēmu, ka man jānopelna naudiņa, ja gribu būt neatkarīgs. Izgāju uz ielas turpat pie McDonald’s un labi nopelnīju," atceras dziedātājs. Tiesa, tik gludi viss nav ritējis, jo tovakar pienākuši klāt vairāki puiši un teikuši, ka par dziedāšanu šajā teritorijā viņiem katru vakaru jāmaksā 20 latu. "Es tā kā biju dzirdējis, ka rekets sen beidzies, tāpēc teicu viņiem — redz, tur ir viena kamera, tur otra un tur trešā. Viss, jūs esat piefiksēti!" Izspiedēju banda pie McDonald’s vairs nav manīta, un tagad teritoriju nākas dalīt tikai ar citiem kolēģiem.

Visu rakstu par ielu dziedoni Uldi Leiškalnu lasiet žurnāla Sestdiena 15.augusta numurā!