gada 1.jūnijā. Tikmēr viņa ievēlēšanā, ja labi grib, var saskatīt dažas paralēles ar mūsdienām. Proti, Armitsteda pārstāvētais vācu-krievu apvienotais saraksts tika ievēlēts arī latviešu nevienprātības dēļ. Baltvācieši ar bažām vēroja, kā pieauga latviešu namsaimnieku skaits, jo namturība deva balsstiesības domnieku vēlēšanās un apdraudēja vācu hegemoniju pilsētu, it sevišķi Rīgas pašvaldībā. Tāpēc 1901.gada pilsētas domes vēlēšanās Rīgas baltvācu patricieši, pārvarot nicināšanu pret pareizticību un panslāvismu, izgāja ar kopīgu vācu-krievu sarakstu un sakāva latviešus. Šo pašu taktiku viņi veiksmīgi atkārtoja arī 1905.gada vēlēšanās un vēlāk. Kā raksta vēsturniece Dzidra Ozoliņa, 1901.gadā latviešu šķelšanos noteica konflikts starp F.Veinberga vadīto labēji konservatīvo spārnu, kas grupējās ap laikrakstu Baltijas Vēstnesis, un liberālo Dienas Lapas grupu. Vēlēšanas notika 1901.gada martā, un tajās apvienotā vācu-krievu un tiem pievienojušos latviešu grupa ar nelielu balsu pārsvaru uzvarēja ar nelielu vairākumu, lai gan latviešu pilsoņu materiālais stāvoklis ļautu tiem pretendēt uz daudz ievērojamāku pārstāvniecību Rīgas domē. 1901.gada domē tika ievēlēti 62 vācieši, 10 krievi un 8 latvieši.
Rīgu tās saimnieciskā uzplaukuma 12 gados vadījušais Džordžs Armitsteds (1847. gada 27. oktobris — 1912. gada 17. novembris) mēģināja panākt vēlētāju mantiskā cenza paaugstināšanu, lai ierobežotu latviešu ietekmes pieaugumu pašvaldībā
Pirms šīm pašvaldību vēlēšanām vairāki Rīgas mēra kandidāti uz jautājumu, kurš ir bijis visu laiku labākais Rīgas mērs, deva vienādas atbildes: Džordžs Armitsteds. Pat Nils Ušakovs neatvēlēja šo godu savam politiskajam partnerim Alfrēdam Rubikam (VL!/TB/LNNK kandidāte Baiba Broka, lai gan neminēja Armitstedu, nenosauca arī nevienu no kādreizējiem Rīgas domes priekšsēdētājiem tēvzemiešiem). Tā kā arī pirms šīm vēlēšanām aptaujas uzrāda lielu skaitu cilvēku, kuri līdz pēdējam brīdim nebija izvēlējušies, par ko balsot, un tā kā daudzi instinktīvi tiecas balsot par pagātni, kad zāle bija zaļāka, viņi paši jaunāki un cerību pilni, nebūtu brīnums, ja kādi no viņiem nobalsotu arī par Džordžu Armitstedu, ja vien viņa vārds būtu kādas listes saraksta galvgalī. Kāpēc gan neuzticēties cilvēkam, kuru pagājušā gadsimta sākumā rīdzinieki ievēlēja trīs reizes un kurš palicis vēsturē kā Rīgas vislabākais saimnieks, veiksmīgi vadījis Rīgu tās straujākā uzplaukuma gados, pārvadījis pāri 1905.gada revolūcijai un varbūt būtu vadījis vēl ilgāk, ja 1912.gadā nenomirtu? Balsojot par pagātni, tomēr jāņem vērā, ka tie bija citi laiki, tāpēc automātiska mēru kapacitātes salīdzināšana nav iespējama. Mums turklāt nevajadzētu aizmirst, ka pagājušā gadsimta sākumā vēlēšanu noteikumi Rīgā bija pavisam citādi nekā tagad, latviešiem daudz nelabvēlīgāki, un Armitsteda biogrāfijā ir arī mēģinājums ierobežot latviešu lielāku ietekmi savas vēlākās galvaspilsētas pašvaldībā.
Latviešu īpatsvara palielināšanās Rīgā 19.gadsimta beigās notika strauji. 1867.gadā Rīgā latviešu vēl bija tikai 23 procenti, mazāk nekā krievu (25 procenti), bet straujas urbanizācijas rezultātā 1897.gadā latviešu te jau bija 47 procenti, tikpat cik vāciešu (24 procenti), krievu (16 procenti) un ebreju (6 procenti) kopā. Taču jāņem vērā, ka 19./20.gadsimta mijā Rīgas mēra kandidātam nevajadzēja solīt brīnumus nemantīgajiem rīdziniekiem vai koķetēt ar nacionālajām jūtām. Lai gan Armitsteds iegājis vēsturē kā veiksmīgs sociālo problēmu risinātājs, viņa elektorāts nebija nopērkams ar bezmaksas tramvajbiļetēm. 1901.gadā vēlētāju skaits Rīgā bija... tikai 3797, tātad ne vairāk kā viens procents iedzīvotāju (arī 1913.gadā tas nebija daudz lielāks — 5169). Lieta tāda, ka vēlēšanu tiesības bija tikai mantīgajām šķirām, Līdz 1892.gadam vēlēšanu tiesības piešķīra atkarībā no vēlētāja maksāto nodokļu lieluma, bet no 1892.gada — pēc mantas cenza: vēlēt varēja visi pirmās un otrās ģildes tirgotāji un tie rīdzinieki, kam piederēja nekustams īpašums vismaz 1000 rubļu vērtībā. 1913.gada vēlēšanās mantas cenzu paaugstināja līdz 1500 rubļu gadā, kā rezultātā daudzi latviešu namsaimnieki priekšpilsētās zaudēja vēlēšanu tiesības.
Ar šo mantas cenza palielināšanu saistāma arī latviešiem nelabvēlīgākā rīcība Armitsteda biogrāfijā. Būdams tomēr baltvāciešu pārstāvis, viņš 1904.gadā slepeni, neinformējot domi, iesniedza iekšlietu ministram priekšlikumu par vēlamām izmaiņām Rīgas domes vēlēšanu kārtībā (īpašuma cenza paaugstināšana līdz 1500 rubļiem, vēlēšanu tiesību piešķiršana lielo dzīvokļu īrniekiem, vēlētāju iedalījums divās klasēs), kam vajadzēja likumīgā kārtā atbrīvot baltvāciešus no sāncenšu lielākās daļas, raksta Dzidra Ozoliņa. Lai gan Armitsteda projektu atbalstīja Vidzemes gubernators Paškovs, tas Krievijas valdības atbalstu tajā reizē vēl neguva. Tomēr 12 vietas, ko latvieši dabūja 1905.gada domes vēlēšanās, bija, kā zobojās tālaika prese, tikai ar «vācu žēlastību». «Latvieši tomēr paši vien bija vainīgi pie šķelšanās,» tālaika politiskās kaislības Rīgas domē rezumē vēsturniece.
Visu rakstu par Džordžu Armitstedu lasiet Sestdienā!
