Zaiga Gaile: Arhitektūras projekti Latvijā nereti ir pārspīlēti

Līdz šim Gailei vēl nebija izdevies tikt pie galvenās balvas, tomēr Latvijas kultūrtelpā viņa sevi iezīmējusi ar projektiem, kas šķiet mūsdienu Rīgas arhitektoniskā vizītkarte. Nesen kļuva zināms, ka tieši viņas birojs īstenos arī Jaunā Rīgas teātra rekonstrukciju. Gaile gan sevi neizceļ un katru projeku publisko kā biroja kopdarbu, sakot nevis "es", bet "mēs".

Fragments no intervijas:

Pieņemts runāt par arhitektūrai labvēlīgiem un nelabvēlīgiem laikiem. Kāds tas ir pašlaik Latvijā?

Man šķiet, ka labvēlīgs. Krīze ir pārvarēta, un pasūtītāju pietiek, par ko var spriest pēc arhitektu aizņemtības. Vienu brīdi mums visiem nebija darba, taču kaut kā izvilkām, arī es savā birojā nevienu neatlaidu. Tagad ļoti rosāmies. Arhitektūras gada skate rāda ļoti raibu ainu. Laika gaitā parādās arvien vairāk sabiedrisku objektu, tostarp koncertzāle Gors Rēzeknē, arī Liepājā tāda top. Ko šajās celtnēs darīs, ir pavisam cits jautājums. Man šķiet, ka šāda koncertzāļu būves programma Latvijā ir pārspīlēta. Piemēram, Rēzeknē kalna galā stāv pamests un tukšs kultūras nams, bet tagad ielejā vēl klāt nācis Gors, kura apjoms ir stipri ambiciozs. Regulāri piepildīt šo zāli būs grūti. Raugoties uz situāciju no citas puses, Latvijā paplašinās arhitektu darbības lauks. Agrāk visi vairāk darbojās pa Rīgu, Ventspili un Liepāju, tagad, piemēram, Talsos uzbūvēts interesants jauniešu radošais centrs.

Zinu, ka jums nepatīk runāt par Maximas traģēdiju, un tomēr — vai tā vedināja jūs uz pārdomām saistībā ar arhitekta profesionālo atbildību?

Protams, jutos vainīga, raugoties uz to, kas notika. Visu laiku domāju par to, vai kādā no manis projektētajām būvēm tā varētu gadīties. Pie tam šis Maxima lielveikals bija apbalvots darbs, kuru veidoja nopietna arhitektu komanda. Droši vien viņi strādāja daudz rūpīgāk par vidusmēra standartiem. Vēlākās pārbaudes parādīja, ka daudzas lietas tika īstenotas pavisam citādi: atklājās paviršība un nekompetence steidzīgā projekta īstenošanā. Tā ir sistēma.

Kāds ir jūsu viedoklis par Nacionālās bibliotēkas jauno ēku?

Bibliotēkas iecere ir pārspīlēta. Pati Raiņa radītā "stikla kalna" ideja ir šaušalīga, kurā brāļi aiz stērbelēm vilka viens otru zemē. Tāpat pārspīlēta ir koncertzāles ambiciozā iecere Daugavas vidū. Kaut ko tādu var būvēt Ķīnā vai Apvienotajos Arābu Emirātos, kur nafta nāk no zemes un tāpēc var šķaidīties ar naudu, bet mēs pagaidām esam salīdzinoši trūcīga valsts. Domāju, ka vīziju vajag samērot ar realitāti, un tas ir izdarāms.

Vietējās arhitektu aprindās ir tāds uzstādījums: ja Rīgā nebūs ekstravagantas arhitektūras, pasaule mūs nepamanīs. Jo trakāk, jo labāk. Tieši šādu motīvu dēļ tiek domāts par debesskrāpjiem, kas Rīgā ir neadekvāti. Mums ir ļoti daudz brīvas zemes, tāpēc šāda veida būvēm nav nekāda pamata. Tieši tādēļ ideja par Ķīpsalu kā Rīgas Manhetenu nomira dabīgā nāvē. Rīgā ir daudz tukšu māju, kurās varētu ieguldīt idejas un naudu, lai tās apdzīvotu, nevis jāceļ debesskrāpji, it kā cilvēkiem nebūtu vietas, kur izvērsties.

Šķiet, esat esības baudītāja, taču jūsu dzīves izjūta ir pasteļtoņos, kas atklājas arī arhitektūrā — starp pamatīgumu un vieglumu. Vai pati sevi tā redzat?

Man ir trausla nervu sistēma, ar kuru šajā vīriešu profesijā grūti atrast iekšējo līdzsvaru. Kad jaunieši prasa, kas ir manu panākumu pamatā, atbildu — melnstrādnieka darbs un pašdisciplīna. Vajag agri celties, un vienalga, kā tobrīd jūties. Izstaigāju plaušu karsoni, kas atklājās vēlāk rentgenogrammā, un mans ķermenis spējis to bez antibiotikām pārvarēt. Vienkārši — celies un ej, kāp uz riteņa un dodies uz darbu!

Arhitektam faktiski jāstrādā 12 stundas dienā. Latviešiem pēdējos gados pamazām zūd izpratne par to, ko nozīmē ik dienas strādāt 12 stundas. Kad atbrauc amerikāņi, viņi saka: "Jūs jau te nemaz nestrādājat!" Protams, Amerika šajā ziņā ir ekstrēma, taču ikviena veiksmīga cilvēka biogrāfijā atklājas — pirms viņi kaut ko sasnieguši, no daudz kā atteikušies darba dēļ. Es nezinu, kā definēt savu darba dzinuli, bet pati saucu to par kaislību. Varbūt jums šķiet, ka esmu glīti apģērbusies un tā skaisti, poētiski runāju, bet patiesībā es katru nedēļu eju uz būvlaukumiem un daru daudz rutīnas darba. Galvenais ir neaizmirst paskatīties uz zvaigznēm un noturēt augstos mērķus.

Visu interviju ar Zaigu Gaili lasiet žurnāla Sestdiena 16.maija numurā!