Uz jautājumu, vai tad nesalst, varu tikai atbildēt: tieši otrādi, tu sasilsti, jo minies un ar pēdām nepieskaries zemei. Ja vien prātīgi apģērbies un esi nedaudz modrāks nekā pavasarī un vasarā, eiforiski uz velosipēda slīdot cauri zaļojošajai Rīgai.
Brauc Gaile un Vaišļa
Ziemas riteņbraukšana Rīgā tiek uzskatīta par ko ekstrēmu. Tai pat laikā, piemēram, Norvēģijā cilvēki ar velosipēdu brauc cauru gadu, arī stindzinošākajā ziemā un netīrākajā slapjdraņķī - sākot no studentiem līdz uzvalkos tērptiem biroja klerkiem, kas paslēpušies zem kombinezoniem. Toties klimata ziņā līdzīgi neviesmīlīgajā Īslandē pat vasarā retumis kādu redz pārvietojamies ar velosipēdu, nerunājot par ziemu. Tā ka var droši teikt - riteņbraukšana ziemā ir tradīciju jautājums, ko klimatiskie apstākļi īpaši neietekmē. Tā arī vajadzētu būt, jo braukt ar riteni var jebkurā gadalaikā. Zinot, ka ļaudis mīl sekot pazīstamu sabiedrības locekļu rīcībai, varu teikt: arhitekte Zaiga Gaile un Eirovīzijas dalībnieks Jānis Vaišļa pārvietojas ar velosipēdu cauru gadu.
Ziemas riteņbraukšana ir zināms bizness - tai paredzētas riepas ar radzēm, speciāli tērpi un apavi, ķēdēm jālieto īpašas eļļas. Pārdaugavas veikalā Gandrs, kur iegāju noskaidrot par ziemas aprīkojumu, pārdevējs Jānis Zariņš Dienas fotogrāfam par prieku ieģērbās teju pilnā ekipējumā: biksēs, kreklā, virsjakā, mokasīnos. «Materiālam nav jābūt tādam, kas ūdeni atgrūž, jo tāds arī sliktāk elpo,» viņš norādīja. «Svarīgākais ir, lai tas labi elpo un ātri izžūst.» Viņa demonstrētās bikses atšķiras no citām ar to, ka ir biezākas un siltākas. «Lielās līnijās arī vairāk ne ar ko,» viņš piebilda, atzīstot, ka šāds apģērbs ir paredzēts ziemas aktīvajai atpūtai. Tas ir, ne biroja tipiem, kas velosipēdu lieto kā transporta līdzekli uz darbu. Tieši tā to izmantoju arī es un, šķiet, vairākums citu rīdzinieku, kas ziemā pārvietojas ar velosipēdu. Tā ka viņi, iespējams, var iztikt bez lielas daļas specializētā apģērba, izvēloties tikai nepieciešamos elementus. Demonstrētie apģērba gabali arī nav lēti, piemēram, bikses maksā 63 latus, krekls - 49, jaka - 24, mokasīni - 23 latus.
Mokasīnos, pončo, brillēs
Jebkurš ziemas velobraucējs teiks, ka būtiskākais ir riepas. Turklāt, izrādās, mūsu mainīgajos apstākļos ne obligāti ar radzēm. «Kad nav ledus, radzes tieši ir bīstamākas,» paskaidro J. Zariņš. «Braukšanai piemērotākās ir parastas ziemas riepas. Ideālās ir ar samērā lieliem mīkstas gumijas protektoriem, starp kuriem nav pārāk lielu spraugu.» Gandra velomeistars arī atzīst, ka nav vitāli svarīgi meklēt speciālas ķēžu eļļas. Pārāk dāsni un bagātīgi eļļojot ķēdes, var tikai iedzīvoties netīrumu slānī uz velosipēda un apģērba.
Par apģērbu no savas pieredzes piebildīšu, ka pavasara slapjdraņķī noderīgi ir mokasīni - tādas kā galošas, ko uzmauc uz apaviem, lai tie nenotašķās. Tāpat var piekrist, ka ir patīkami, ja mugurā ir labi elpojošs materiāls. Taču daudz nepatīkamāk par sasvīšanu ir tikt nošļāktam ar brūnām samazgām. Par to pārliecinājies katrs, kurš braucis cauri pilsētai kūstošā sniegā, kad autovadītāji dāsni «spridzina» lāmas. No šļakatām labi pasargā velosipēdistu pončo vai viegls kombinezons, kas pēc tam ātri noraujams, noskalojams un saritināms nelielā paciņā.
Stindzinošā aukstumā, riskējot ar kritienu, bieži nācies stūrēt ar vienu roku, kamēr otru ar visu cimdu sildi kabatā. Lai izvairītos no šādiem gadījumiem, biezi vilnas dūraiņi bieži izrādījušies siltāki nekā dārgie sintētisko materiālu cimdi. Savukārt, lai neapsvilinātu seju ar aukstumu pretvējā, būtiski ir noziest to ar krēmu un līdz degunam uzsiet šalli vai arī uzvilkt sejas masku. Sniegputenī neapšaubāmi ir nepieciešamas brilles - es izmantoju parastas kalnu slēpotāju brilles.
Mīties lēni
Viens no ziemas braukšanas azartiem ir, ka tā nekad neļauj īsti atslābt, jo ir tehniskāka. Ķermeņa motorika ātri pierod pie ziemas apstākļiem. Pirmais, ko saproti: nevajag ātri triekties, lai vajadzības gadījumā nenāktos strauji bremzēt. Tas ir biežākais iemesls kritieniem ziemā, jo sevišķi uz kūstoša, biezi sanesta sniega, kuram apakšā slēpjas ledus.
Es parasti uzmanīgi ļaujos, lai viltīgais ceļa segums mani ar inerci nes, nevis krampjaini tam pretojos, riskējot nolikties garšļaukus. Piesardzība šoziem būs vēl būtiskāka, ņemot vērā, ka līdzās «radikāļiem» līdz ar riteņbraukšanas straujo izplatību Rīgā un jaunu veloceliņu ierīkošanu droši vien parādīsies daudz «sadzīvisko» ziemas riteņbraucēju. Tāpēc es nopietni ieteiktu apsvērt ķiveres lietošanu, jo ziemā nākas krist biežāk.
Bet pēc ziemas der sekot jau citētā veloeksperta J. Zariņa ieteikumam: «Riteni uz servisu, jo mehānismos iekšā ir sāls un visādi citādi brīnumi, un ķēde noteikti jāmaina, jo pēc ziemas tā ir metama ārā.»