Tad arī viņa ieraudzīja, ka bezgala mīļā pusotru gadu vecā skaistule, meinkūna šķirnes kaķenīte Lūcija ir mirusi: «Tas bija šoks! Pilnīgi vesela, jautra kaķenīte - un mirusi! Prātam neaptverami! Mūsu sāpes bija milzīgas!» Nākamajā dienā Kalniņi aizveda Lūcijas ķermenīti uz Dzīvnieku veselības centru. Veterinārārste Liene Dindone secināja - Lūcijas nāves cēlonis bijusi iedzimta slimība hipertrofiskā kardiomiopātija. Irmai nebija pat nojausmas par tuvo nelaimi: «Tajā pēdējā rītā es Lūciju sukāju, viņa bija mierīga, tikai uz beigām kļuva nepacietīga, laikam jau slikti jutās. Vainoju sevi, ka abi kaķi tik daudz skrēja un dauzījās, varbūt tāpēc sirsniņa neizturēja. Sāku meklēt internetā, viss noskaidrojās, un mana vainas sajūta vairs nebija tik liela.»
Kaķis tikpat kā suns
Viss tiešām notika pēkšņi. Pirms nedēļas ar Ojāru un Irmu Kalniņiem satikos Ķīpsalā starptautiskajā izstādē ZooExpo 2015. Irma aicināja ciemos iepazīties ar Frici un Lūciju, bet pēc pāris dienām saņēmu ziņu: «Labdien, Tekla! Ar smagu sirdi un skumjām paziņoju, ka Lūcija piektdien nomira ar hipertrofisko kardiomiopātiju. Tagad baidāmies par Fricīti.» Pēc pāris dienām pienāca jauna ziņa: «Labvakar! Mums ir jauna kaķenīte! Atkal meinkūns, Sūzija, trīs mēnesīšus veca. Gaidām ciemos.»
Ierodoties uzreiz pamanīju, ka vienmēr pedantiskajā Kalniņu dzīvoklī parādījušies jauni akcenti - istabās uz grīdas kaķēnu mantiņas, virtuvē varena nagu asināmā konstrukcija ar plauktiņiem rotaļām. Irma smaida: «Mums tagad viss dzīvoklis ir viena liela bērnistaba!»
Fricītis - skaists, garspalvains runčuks Latvijas tīģerkaķīšu krāsā ar amizantiem pušķīšiem ausu galos - nav no bailīgajiem, viņš pirmais sagaida ciemiņus. Kad apsēžamies viesistabā uz dīvāna, parādās arī Sūzija. Skaistā trīskrāsu kaķenīte modeles gaitā pienāk un atturīgi aposta - jūt, ka arī man mājās divi mīļdzīvnieki. Klausos Irmas Kalniņas stāstu. Viņa vienmēr bijusi pārliecināta, ka bērniem jāaug kopā ar dzīvniekiem: «Kad dēli Kristaps un Rihards vēl bija pavisam mazi, paņēmu kolliju Kvīniju. Kad mīlule nomira, teicu - nekad vairs, jo tās zaudējuma sirdssāpes nav izturamas. No Vašingtonas uz Rīgu atbraucām ar diviem brāļiem kaķiem Dzintariņu un Čalīti. Abi nodzīvoja skaistu mūžu. Dzintariņš lielā vecumā nomira ar sirdstrieku, Čalīti iemidzinājām 16 gadu vecumā. Ar Ojāru esam stingri nolēmuši - ja redzēsim, ka kāds no mūsu mīluļiem cieš, pieņemsim smago lēmumu. Mēs neatbalstām dzīvnieku mocīšanu, glābjot ar sistēmām, zālēm, asins pārliešanu. Dabā tas nav paredzēts.»
Beļģu aitu šķirnes suni Irma pirmo reizi ieraudzīja Amerikā: «Teicu Ojāram - man tādu vajag, jo kādam taču ģimenē jābūt gudram, slaidam un skaistam (aizrautīgi smejas). Ojārs neiebilda, un mēs iegādājāmies Līvu. Kad viņa nomira, es atkal teicu - nekad vairs! Taču māja bez dzīvniekiem ir tukša, un drīz atkal sākām domāt par suni. Padomā bija Kavaliera kinga Čārlza spanielītis vai garspalvainais Džeka Rasela terjers. Taču vienā brīdī sāc saprast, ka sunim dzīvoklī pilsētas centrā ir ļoti grūti, it īpaši ziemās, un vēl mūsu darbs, apziņa, ka nevarēsim dzīvniekam sniegt visu, ko viņš pelnījis. Tā nonācām pie domas par kaķi.»
Nolēma neklusēt
Pagājušajā gadā vīra Ojāra pusapaļajā jubilejā Irma nolēma, ka viņa uzdāvinās sev kaķi. Amerikā Irmai ir sirdsdraudzene Ilga, kurai vienmēr bijuši brīnišķīgi un krāšņi kaķu milži meinkūni: «Tagad Ilgai ir Fārlijs un Nellija! Draudzenes meinkūnus atcerējos, kad sāku domāt par kaķu šķirni, ko vēlētos mājās. Meinkūni ir kā suņi - dzīvoklī vienmēr staigā saimniekam pa pēdām, pavada un gaida atkal atgriežamies. Meinkūni pieaug tikai 3-5 gadu vecumā un tad var svērt ap 7-11 kilogramiem.»
Tā Kalniņu dzīvē ienāca piecus mēnešus vecā kaķene Lūcija - skaista «kā Holivudas filmu zvaigzne». Kad Lūcijai bija piecpadsmit mēnešu, Kalniņi tajā pašā audzētavā iegādājās Frici, «jo iedomājos, ka mājā jābūt diviem kaķiem, tad viņi rotaļājas savā starpā. Viens dzīvojot, kaķis ātri noveco. Abi ātri sarada, pieņēma viens otru un bija laimīgi. Mums tagad ir daudz ko runāt ar Ilgu, viņa atsūtīja grāmatas, suku kaķu ķemmēšanai. No kaķiem mazliet cietušas mēbeles, bet dīvāns pārvilkts ar glancēto kokvilnu, tā kaķiem nepatīk».
Tagad Ojārs Kalniņš saka - prieka un laimes pilnais gads kopā ar Lūciju bija kā desmit gadu bez viņas. Lūcijas pēkšņā aiziešana Kalniņus satrieca. Turklāt viņi baidās, ka Fricim var būt tā pati slimība, kas atnesa nāvi Lūcijai. «Fricis taču ir mirušās kaķenītes pusbrālis - abi no vienas mātes, bet no dažādiem tēviem.»
Lai cik sāpīgi par to runāt, Irma nolēmusi neklusēt. «Par to, vai arī Fricim pastāv slimības draudi, uzzināsim, tikai viņu kastrējot. Taču viena lieta gan mani uztrauc - laba audzētava taisa saviem dzīvniekiem testus uz ģenētiski iedzimtām slimībām. Amerikā tas stingri noteikts, tur slimus mājdzīvniekus nepavairo. Latvijā ir daudzas bezatbildīgas dzīvnieku vairotavas. Tāda rīcība nav ētiska - dzīvnieka zaudējums saimniekam ir smags pārdzīvojums. Es jau arī nezināju par šādu slimību, pat Ilga man neko nebija stāstījusi, jo nebija ar to saskārusies.»
Vairs nevarēja teikt - nekad vairs neņemšu kaķi, jo Fricītis jau bija pieradis pie Lūcijas: «Citā - Natālijas Dreimanes - audzētavā paņēmām Sūziju. Viņai ir trīs mēneši. Man jāpierod, jo sirdī vēl esmu ar Lūciju, bet Fricis priecīgs par kompanjoni. Šī ir Sūzijas pirmā fotosesija. Vēl viņu gaida vētraina tikšanās ar maniem trim mazdēliem. Tad gan spalvas ies pa gaisu, un eglītes arī mums šogad nebūs! Draugi joko - kaķi vēl nav kastrēti, var pēctečus laist pasaulē. Taču tas nav mūsu mērķis, kaut arī mūs brīdināja, ka meinkūni izraisa nopietnu atkarību. Tas gan tiesa.»