Proti, gatavojoties karstā finanšu uzraudzības temata nonākšanai, kā amerikāņi saka, «uz Pārstāvju palātas grīdas», Kongresu apmeklējuši un savas un klientu intereses un apsvērumus likumdevējiem šai sakarā izklāstījuši 1500 (!) lobiju. Pat ja pieņem, ka viņi runājuši ar katru no 535 priekšstāvjiem (lai gan uzmanība noteikti bija veltīta galvenokārt uzraudzības likumu bīdošajiem demokrātiem un šaubīgajiem no republikāņu vidus), tad uz katru likumdevēju konkrētā likumprojekta sakarā pilnīgi atklāti savu ietekmi gribējuši atstāt trīs lobiji. Pirms pievērsties negācijām, ir jāuzsver šo ļoti svarīgo vārdu - «atklāti».
Lai gan britu sāktais un definētais lobisms ASV pilnā spēkā oficiāli darbojas jau gandrīz pusotru gadsimtu, pret to nebūt ne vienmēr bijusi pozitīva attieksme, un būtiski lobisma noteikumi ar likumu noteikti samērā nesen. Piemēram, Lobisma atklātības likums, kas nosaka, ka sabiedrībai jābūt pieejamai informācijai par to, kas noteiktu likumdošanas iniciatīvu ir virzījis un aizstāvējis, ir spēkā tikai kopš 1995. gada. 90. gadi ir arī laiks, kad lobismu kā nodarbošanos un maizes darbu Amerikā beidzot sāka uzskatīt par cienījamu nodarbi. Šobrīd Vašingtonā Kolumbijas apgabalā vien ir reģistrēti 13740 lobiji - atklāti, oficiāli korporāciju, organizāciju un interešu grupu pārstāvji, kas ar saviem sakariem, pārliecināšanas spēju un arī likumīgā kārtā sniegtiem dāvinājumiem un ziedojumiem skaidri un gaiši nodarbojas ar likumdevēju «smadzeņu skalošanu».
Būtu nekorekti teikt, ka visiem amerikāņiem tas ļoti patīk. Tomēr viņu nepatikai ir blakus iemesli, savukārt pašai lobēšanai - fundamentāla un tūdaļ uzsverama pozitīvā daļa, kuras dēļ lobēšana vispār pastāv un gūst aizvien plašāku piekrišanu. Pirmām kārtām ar likumu reglamentētas lobēšanas gadījumā ir skaidrāks par skaidru, no kurienes vienam vai otram likumprojektam «kājas aug», un to savukārt sauc par caurskatāmu politiku un lēmumu pieņemšanu, pēc kā tik ļoti tiecamies arī Latvijā. Lūk, mūsu pašmāju lēmumu necaurspīdīgums un intrigās nejēdzīgi sapiņķerētā politika vedina caurskatāmību likt pirmajā vietā, lai gan paši brīvie un lepnie amerikāņi par pirmo droši vien stādītu vārda brīvību - ka katram ir tiesības savas intereses izteikt, ieskaitot to izklāstīšanu šīs pasaules varenajiem. Savukārt visiem pārējiem ir tiesības zināt, kurš Miķelis kuram runasvīram kad, cikos un cik ilgi ir klāstījis savu rūpi, lai šā runasvīra rīcība parlamenta sēdē nākamajā dienā neradītu aukstā ūdens spaiņa vai sejā iespļaušanas efektu, kā tas nesen «gadījās» ar Jāņa Maizīša pārvēlēšanas solīšanu, bet nepildīšanu.
Lobēšanas tiesisks regulējums un atklātība cita starpā nāk par labu arī pašiem lobētājiem un interešu bīdītājiem, jo mazina Latvijā pašlaik hroniskās kaites iespēju, kad «solīja, bet pārmeta». Ja lobēšanas fakts ir iegrāmatots un ja lobētājs attiecīgajai partijai vai politiķim (protams, oficiāli) ir samaksājis vai to kaut kā apdāvinājis, tad politiķim vai Saeimas frakcijai būs daudz neērtāk savu labvēli pievilt. Ir saprotams cilvēku aizdomīgums pret lobēšanu, šai sakarā ir svarīgi ņemt vērā, ka lobēšana obligāti nav korupcija, bet korupcija gan ir lobēšana - turklāt vēl tāda, kas ir praktiski nevadāma. Un kādēļ gan, ja varētu bez septiņām vienu par otru melnākām kases grāmatām skaidri, godīgi un cienījami nodarboties ar legālu lobēšanu?
Vērtējot lobēšanas līdzšinējo pieredzi, būtu gan labi mācīties no citu kļūdām. ASV liels satraukums lobēšanas sakarā ir saistīts ar milzīgo naudas lomu politikā, kas arī lobēšanu ierāvusi apburtajā, ļaunajā lokā. Ne velti Obamas alma mater Hārvarda universitātes tieslietu profesors Lorenss Lesigs pat nācis klajā ar iniciatīvu Konstitūcijā noteikt visu politisko kampaņu sabiedrisko finansēšanu. Amerikai tā ir revolucionāra iniciatīva, un daudziem tās nopietna apspriešana izraisītu sirdsklauves, bet Latvija gan varētu beidzot izcelties ar kaut ko jēdzīgu: pieņemt pašlaik aktualizēto partiju publisko finansēšanu un samazināt ziedojumu un priekšvēlēšanu tēriņu griestus. Tad progresīvas politikas pirmrindnieka statusam atliktu vēl pieņemt kārtīgu lobiju likumu, kur viss skaidri, gaiši un ailītēs - kas, kad, kam, cik, par ko un kāpēc.