Ja Turcijas ekonomika nonāks mīnusos, kas nav neiespējami, ņemot vērā Krievijas sankciju negatīvo netiešo ietekmi, jau tāpat nestabilā un sašķeltā valsts var piedzīvot nopietnus politiskos satricinājumus.
Tikmēr Krievija, ja neņem vērā iespēju, ka sankciju dēļ palielināsies inflācija, visticamāk, izrādīsies zaudētāja ilgtermiņā un galvenokārt jau enerģētiskajā sektorā. Turcijas atkarība no naftas piegādēm līdzinās 90,5%, bet atkarība no gāzes piegādēm - 98,5%. Lielākā naftas piegādātāja Turcijai ir Irāka, savukārt dabasgāzes piegādēs pārliecinoši dominē Krievija, kurai Turcija ir otrs lielākais gāzes tirgus aiz Vācijas. 2014. gadā Gazprom Turcijai piegādāja 27 miljardus kubikmetru jeb 57% no visas valstij nepieciešamās gāzes, kas veidoja arī 13% no Krievijas gāzes eksporta. Krievijas gāzes importu Turcijai patlaban nav ar ko aizstāt, taču Ankara jau sākusi sarunas ar Azerbaidžānu un Kataru par gāzes piegādēm nākotnē. Tiesa, pat optimistiska scenārija un daudzmiljardu investīciju gadījumā Krievijas izspiešana no Turcijas tirgus ir vismaz desmitgades, ja ne vēl ilgāka laika jautājums, taču te runa ir par principiem.
Maskavai nāksies aizmirst arī par gāzes vadu Turku straume, kas gan ir vairāk ģeopolitisks nekā ekonomisks trieciens. Iespējams, ka Maskavai nāksies aizmirst par vēl vienu grandiozu projektu - Akujas atomelektrostaciju (AES). Jautājums par AES nākotni ir neskaidrs, jo Turcijai ir vitāli nepieciešama elektroenerģija, pieprasījums pēc tās pieaug par 8% gadā, bet Krievijas korporācija Rosatom pabeigusi visus priekšdarbus un ir gatava sākt AES celtniecību (nepieciešamie ieguldījumi tiek lēsti 20 miljardu ASV dolāru (18,2 miljardi eiro) apmērā par kopumā pieciem reaktoriem), turklāt par saviem līdzekļiem, apmaiņā pret tiesībām 25 gadus pēc AES nodošanas ekspluatācijā tirgot elektroenerģiju. Jauna būvnieka meklējumi attālinās AES nodošanu ekspluatācijā par četriem pieciem gadiem. Šā iemesla dēļ eksperti pieļauj, ka Turcija varētu arī neatteikties no AES (turklāt visi juridiskie līgumi noslēgti nevis valdību, bet kompāniju līmenī), bet pieņemt lēmumus, kas padarīs AES ekspluatāciju neizdevīgu ilgtermiņā.
Pēc laikraksta Kommersant domām, dažādas birokrātiskas problēmas gaida arī Krievijas investorus, kuriem netrūkst īpašumu Turcijā. Turklāt Turcija ir ievērojams tirgus Krievijas celtniecības kompānijām. Tāpat Ankara ir otra lielākā Krievijas labības pircēja aiz Ēģiptes, un arī šo tirgu Maskava, visticamāk, zaudēs. Vēl viena iespēja sarežģīt dzīvi Krievijai būtu ierobežot automašīnu rezerves daļu piegādi. Lai arī neviens no šiem pretpasākumiem finansiāli nav samērojams ar Turcijas zaudējumiem, pastāv iespēja, ka ilgākā laikā tie varētu novest pie Krievijas nostājas maiņas, lai gan šajā gadījumā politika dominē pār ekonomiku.