Aiz prieka apraudas
Kā jau daudziem bērniem, arī Marinai bērnībā sapņu profesijas bijušas vairākas un gadu gaitā mainījušās - meitene gribējusi būt ārste, kosmonaute, mežcirtēja, pat Izraēlas armijas kareive, kaut viņai nav bijis nekādas saistības ar Izraēlu un, loģiski, iekļūt tās armijā - nekādu cerību.
«Pēdējos gados skolā biju iecerējusi kļūt par vācu valodas tulku, taču apstākļi iegrozījās citādi un aizgāju mācīties par pavāri Daugavpils tehnikumā, kur bija arī vācu valodas kursi. Varēja nokārtot testu un braukt praksē uz Vāciju. To arī izdarīju! Pavāres profesiju biju apguvusi ar izcilību, tādi bija mani rezultāti arī vācu valodas pārbaudījumos. Braucienā uz Vāciju biju Ecolines kliente, vienkārši izmantoju viņu autobusu, lai nokļūtu savā tā brīža sapņu zemē. Vecākā stjuarte, kas toreiz devās reisā, bija tā pati, kas vēlāk pieņēma mani darbā. Man jau tolaik ļoti iepatikās Ecolines un tas, kā stjuartes komunicēja ar cilvēkiem. Teicu draudzenei, ka gribu strādāt šajā uzņēmumā,» atceras Marina.
Vācijā kopā ar vairākām kolēģēm no tehnikuma strādājusi par pavāri, un meitenēm tajā vecumā dzīve trīsistabu dzīvoklī Vācijas pilsētā, pelnot 500 eiro mēnesī, bijusi zelta vērta, tomēr pēc prakses Marina atgriezusies Daugavpilī.
«Strādāju par pārdevēju veikalā Valda Daugavpilī. Veikalā man patika, kolektīvs bija ļoti sirsnīgs, izpalīdzīgs - kā ģimene. Kopā ne tikai strādājām, bet arī svinējām svētkus, organizējām karnevālus. Nostrādāju Valdā četrus gadus. Reiz pie manis uz veikalu atnāca paziņa, Ecolines Daugavpils biroja darbiniece, un sarunas gaitā ieteica, lai pamēģinu strādāt stjuartes profesijā, viņasprāt, man šajā darbā varētu veikties. Ilgi domāju, līdz kādā pusdienu pārtraukumā aizgāju uz darba interviju Ecolines. Saruna bija ļoti dinamiska, un pēc pāris dienām saņēmu telefona zvanu, ka man piedāvā autobusa stjuartes darbu. Mulsu, ilgi domāju, vai man to tiešām vajag, jo patika veikala kolektīvs. Es vispār pieķeros vietām un cilvēkiem, man ir svarīgas draudzīgas, sirsnīgas attiecības. Kad man teica, ka mani ņem darbā Ecolines, es raudāju! Atteicu, tad nedēļu atkal raudāju un nolēmu tomēr mēģināt pieteikties vēlreiz,» atzīstas Marina.
Īstas ugunskristības
Stjuartes amata specifiku Marina sākotnēji apguva Ecolines filiālē Daugavpilī, pēcāk arī Rīgā, kur mācījās teoriju, bet vēlāk jau bija paredzēta pirmā prakse, dodoties reisā kopā ar vecāko stjuarti.
Marinas pirmais reiss bijis uz Ukrainu: «Atgadījās pamācoša situācija, kurā daudzas meitenes apjuktu un nobītos, bet es nenobijos, drīzāk uztvēru to kā izaicinājumu. Gadījās, ka vecākā stjuarte, kam bija jāvada mana prakse reisā, aizmirsa mājās pasi, un es braucu viena - kā patstāvīga profesionāla stjuarte! Atcerējos, ko biju mācījusies teorētiskajās nodarbībās, un apgūto pielietoju reisā. Otrajā reisā jau mani sūtīja vienu, un es zināju, ka tikšu ar visu galā - pasažieru sveicieni, sarunas ar viņiem, 30-40 cilvēku, katram savs raksturs un vēlmes, kas jāuzklausa patiesā sirsnībā.»
Marina sākusi ar braucieniem uz Maskavu, kas esot sarežģīti reisi. Kad gadu nostrādājusi, ļoti gribējusi uz Ukrainu: «Kolēģes, kas brauca šajos reisos, lielījās, ka Ukrainas pasažieri ar pīrādziņiem cienā un ir sirsnīgi. Es arī vēlējos strādāt ar šādiem cilvēkiem! Mans sapnis piepildījās, veselus divus ar pusi gadus braukāju uz Ukrainu,» atminas stjuarte.
Nejaušība novedusi viņu reisā uz Vāciju, un tagad Marina ar Ecolines izbraukājusi jau teju visu Eiropu - kur vien uzņēmuma autobusi kursē, pabijusi arī enerģiskā stjuarte: «Kādudien Ecolines birojā gaidīju savu reisu uz Ukrainu un dzirdēju, ka kasē cilvēks, kurš runā tikai vācu valodā, vēlas iegādāties biļeti, bet darbinieces nespēj viņu apkalpot, jo neprot vācu valodu. Es devos palīgā tulkot. Vecākā stjuarte pamanīja manas labās vācu valodas zināšanas un piedāvāja doties reisos uz Eiropu.»
Bez kurioziem neiztikt
Marina atzīstas, ka ļoti patīk savs darbs - patīk komunikācija ar reisos sastaptajiem cilvēkiem un ar kolēģiem: «Mums ir ļoti ciešs, draudzīgs kolektīvs. Kaut arī esam sieviešu kolektīvs, par kādiem mēdz jokot, ka tie esot kā čūsku bariņš, visas meitenes šeit ir draudzenes, palīdzam viena otrai, cik spējam, gan praktiski, gan ar padomu. Reisi ilgst vairākas dienas, protams, ka mēdz būt garastāvokļa maiņas gan man, gan pasažieriem, bet cenšamies ar pozitīvu komunikāciju ceļā cits citam uzlabot omu. Gadu gaitā uztrenējas intuīcija - jau satiekot pasažierus pie autobusa durvīm, saproti, kāda rakstura cilvēki viņi ir, zini, vai var būt konflikts un kā to varēsi atrisināt, arī nojaut, ka varbūt kādu vajadzēs pat izsēdināt. Mums ir savi iekšējās kārtības noteikumi, kas pasažieriem stingri jāievēro, - nedrīkst trokšņot, traucēt apkārtējiem, piegružot autobusu, kā arī bez iemesla staigāt pa autobusa salonu. Telpa ir ierobežota, ilgstoši nosēdēt dažiem cilvēkiem šķiet grūti, un, kaut arī lielākā daļa labprāt paguļ, citi savukārt lieto alkoholu un sāk skandalēties, tad nākas viņus arī izsēdināt - neatkarīgi no tā, kādā valstī tobrīd atrodamies.»
Bet kuriozi visvairāk sasitās ar pārīšu veidošanos. Marina atceras vairākus gadījumus: «Iesēžas autobusā skaista meitene. Pēc brītiņa iekāpj puisis un saka, ka viņam saskaņā ar biļetes numuru pienākas vieta autobusa pirmajā stāvā, bet viņš tur sēdēt negrib. Lūdz, lai piešķiru citu vietu. Izrādās, ka jaunā sēdvieta ir netālu no krēsla, kur sēž nolūkotā meitene. Brauciena laikā jaunieši sāk runāties un iemīlas viens otrā. Pēc kāda laika viņi atkal brauc ar manu reisu un rāda gredzenus - apprecējušies! Viens no Rīgas, otrs no Pēterburgas, un es viņus nejauši savedu kopā! Fantastiski!»
Sirsnīga, bet stingra
Labsirdība, patiesums, sirsnīgums, cilvēkmīlestība, pacietība, izturība - pēc Marinas domām tās ir galvenās rakstura īpašības, kas palīdz labi veikt stjuartes pienākumus: «Autobusi ir lieli, pat 74-76 vietas. Brauc viena stjuarte un apmēram 74 pasažieri. Stjuartei jābūt ar raksturu, bet līdzsvarotai, laipnai un prātīgai, jo tieši stjuarte kontrolē pasažieru skaitu iekāpjot, pārbauda dokumentus, biļetes, sveic pasažierus ar reisa uzsākšanu, izstāsta noteikumus un maršrutu un atbild uz jautājumiem.»
Pie Marinas stažējušās jau desmit jauno stjuaršu. «Esmu stingra, dodu konkrētus uzdevumus, bet vienmēr palīdzu ar padomu. Stjuartes darbs ievelk, tas ir uz daudziem gadiem. No stažieres meitene kļūst par stjuarti, vēlāk, sevi pierādot, iespējams iegūt vecākās stjuartes amatu - tas ir pa lielai daļai darbs birojā, sastādot grafikus, menedžējot visu darba procesu. Ja pārvalda svešvalodas, var pretendēt uz darbu birojā ārzemēs, kad tiek atvērtas jaunas filiāles,» stāsta Marina un piebilst: «Mans darbs ir pēc grafika - kā jau visam stjuartēm -, taču grafiki var būt atšķirīgi. Ir arī dažāda ilguma reisi, ilgākais ir uz Sofiju Ukrainā - deviņas dienas. Nav tā, ka bez apstājas jābrauc - pa vidu reisam parasti ir brīva diena vai pat divas, ko iespējams veltīt ekskursijai pa pilsētu, iepirkties. Arī mājās, Latvijā, ir vairākas brīvdienas.»
kuce