Niks Matvejevs
Tādu konkrētu elku man nav. Bet ir liela pietāte vispār pret cilvēkiem, kuri nodzīvojuši daudz ilgāk par mani, kam tuvu pie astoņdesmit. It sevišķi, ja tas ir radošs cilvēks, kāds bija, piemēram, Kārlis Sebris. Vai kāds ir Raimonds Pauls. Tā ilggadība un darbaspējas raisa lielu cieņu. Ja kāds grib viņiem ko pārmest vai kritizēt, parasti uzreiz metos aizstāvēt - esmu sevi pieķēris, ka tā ir tūlītēja reakcija. Visvairāk cieņu raisa radošie - aktieri, mūziķi, komponisti, bet tas var būt jebkurš seniors. Redzu - tāds mundrs, bet, izrādās, viņam jau astoņdesmit! Un domāju - man viss priekšā. Uzreiz rodas optimisms.
Artūrs Dīcis
Aktieris
Teātrī tas ir Pēteris Liepiņš - ar to, ka savā vecumā viņš māk ar humoru paskatīties uz lietām, kas citreiz izraisa nejēdzības sajūtu. Viņš prot viegli paskatīties uz lietām, ar pieredzi, nevis ar īgnumu. Un humorā jūt to dzīves bagāžu. Otra autoritāte man ir no Kultūras akadēmijas laikiem - pasniedzējs Gunārs Bībers. Viņš bija īsts džentlmenis, ļoti intelektuāls un tā intelektualitāte burtiski lauzās uz āru. Viņš vienmēr bija ļoti galants, saglabājis džentlmeņa stāju, lai arī cik grūti bijis ar veselību. Tās ir tās īpašības, kuras gribētu sev piemītošas, kad es būšu vecs.