«Ar gadiem tomēr nāk lielāks uztraukums, bailes. Bet, ja lēnām visu dara, nekādu problēmu nav, brauc gan vieni, gan otri.» Viņa praksē vecākajam kursantam, kas nesen nokārtojis eksāmenu, bijuši 60 gadi.
Kursos piesaka meita
Anna (54) ir ļoti enerģiska, strādā divās skolās par mūzikas skolotāju, vada folkloras ansambli. Viņa atzīstas, ka līdz šim braukšanas tiesības iegūt nav pat mēģinājusi. Ģimenei ir automašīna, kurai pie stūres vienmēr bijis dzīvesbiedrs, vēlāk sākuši braukt arī bērni. «Nevar sūdzēties, visur mani aizveda, bet negribas jau vienmēr prasīt. Arvien biežāk gadījās tā - kad man vajag, vīrs nevar braukt, kad viņš var, es atkal nevaru. Tā visu laiku tu esi tāds kā atkarīgais.» Punktu šajā situācijā pielikusi meita, kas, mammai nezinot, viņu pieteikusi autovadītāja kursos.
«Es esmu paklausīgs cilvēks, aizbraucu, neko daudz nedomājot, ja vajag, tad vajag. Paldies arī vīram, jo viņš mani vadāja uz pilsētu, pacietīgi sēdēja un gaidīja, kamēr kursi beigsies.»
Mācīties vadīt automašīnu Anna sākusi pilnīgi no nulles. Viņa atzīst, ka, iespējams, tā ir pat labāk, jo instruktoram ir sava mācīšanas metodika. Tad, kad jau pašā sākumā instruktors viņai licis braukt pilsētā, satiksmes burzmā, stress bijis liels. «Domāju - sirdstrieku ķeršu, kad izkāpu no mašīnas, rokas un kājas trīcēja. Nebiju pat pamanījusi, ka instruktoram ir savi pedāļi, biju domājusi, ka visu daru pati. Nākamās reizes jau biju mierīgāka, jo zināju, ka jebkuru kļūdu var novērst.» Disciplinējis arī tas, ka par kursiem bija samaksāts. «Ja jau naudu samaksāju, tad jau nedrīkstēja to velti izmest. Nobraucu tās divas obligātās reizes, prasu instruktoram, kā viņš domā, vai es varēšu nolikt vai ne, vai vispār ir vērts turpināt. Instruktors saka, nekas, iemācīsimies, un es uz viņu paļāvos.»
Kompleksos nekrīt
Marijai (50) pieredze ir bēdīgāka, pirms pāris gadiem mēģinājusi apgūt autovadīšanu, taču kautrējusies no tā, ka lielākā daļa kursantu varētu būt viņas bērni. Arī autoskolas teorijas pasniedzējam pret dažām vecākajām kursantēm attieksme neesot bijusi sevišķi labvēlīga, viņas ignorētas. «Man jau pirms pirmās nodarbības pasniedzējs ironiski pajautāja - kāpēc tad jums tas ir vajadzīgs?» Nezina, vai ietekmējis tas vai kas cits, bet mācības gājušas kā pa celmiem. Nevarēdama tikt galā ar saviem kompleksiem, Marija kursus pametusi pusratā. Tagad viņa to rūgti nožēlo, taču pārvarēt savas bailes un neticību ir grūti.
Arī Anna stāsta - sākumā viņu mulsinājis tas, ka kursā bijusi viena no vecākajiem, taču centusies to neņemt vērā. «Viens puišelis tā arī, man dzirdot, pateica - vecajiem gan te nebūtu ko darīt. Ko es? Izlikos nedzirdam, bet domāju, labi, puisīt, paskatīsimies vēl, kuram labāk ies. Vecais visu dara ar prātu. Un viņš skolas eksāmenā teorijā uzreiz izkrita, bet es noliku ar pirmo reizi.» Ar pirmo reizi Anna nolikusi arī CSDD braukšanas eksāmenu. «Kā var nenolikt, ja tu nopietni koncentrējies tam kā darbam? Instruktors tev ir visu pateicis, teorētiski tu esi iemācījies, dari vien. Vienīgais, par ko baidījos, bija tas, ka eksāmenu liku ziemā, ielas aizsnigušas, slidenas, taču mani brālis nomierināja, teikdams - kā tad tu nebaidies iet pa slidenu ielu, tas taču ir vēl bīstamāk, jo cilvēkam ir tikai divas kājas, bet mašīnai četras.»
Galvenais, lai nekliedz
Anna uzskata, ka liela nozīme bijusi tam, ka varējusi uzticēties savam instruktoram, viņš bijis saprotošs un iejūtīgs, kaut arī prasīgs. «Labi, ka no tā cilvēka blakus staro miers, paļāvība, tad var uzticēties. Ja uz mani kliegtu, ironizētu, ja es justu neuzticību, tad labāk vispār apturēt mašīnu, kāpt ārā un ar šādu instruktoru vairs nebraukt.» Arī A.Pavlovs uzskata, ka kursantu nedrīkst sabaidīt un bārties. «Bļaut un lamāties nedrīkst, tad cilvēks sabīstas un brauc vēl sliktāk. Vajag ļaut kursantam pašam izjust stūri, ceļu, pat ja viņš piebrauc bīstami tuvu grāvim vai apmalei. Savas īpašības var koriģēt, bet galvenais, lai visas darbības būtu lēnas, nevis steidzīgas. Reakcijai, protams, jābūt asai, taču, ja visu lēnām dara, tad labāk iemācās.»
Anna piekrīt, ka līdz ar autovadītāja tiesībām viņas dzīvē ienākusi patīkama brīvība un neatkarība, tomēr negaidīti atzīstas: «Man jau gan ne īpaši patīk, ka sievietes sēž pie stūres. Bet dzīve piespiež. Arī tām, kuras vēl baidās un šaubās, varu pateikt tikai vienu - ej un dari, un viss būs kārtībā!»