Bailēs pleta acis

Kāda mamma, kura vēlējās palikt anonīma, atklāj - kaut arī klases audzinātāja ir gatava sadarboties, paspert solīti pretī, kur vajadzīgs, daudz atkarīgs no vecākiem, viņu spējas skaidrot un pastāvēt par savām interesēm. «Manam dēlam ir domāšanas un uzvedības īpatnības, kas izskatās kā uzvedības grūtības. Ir Autisma centrā noteikts Aspergera sindroms, bet viņam nav tādu īpašo vajadzību, lai būtu noteikta invaliditāte. Zēns apmeklē vispārizglītojošo skolu,» stāsta mamma. Skolā bērnam izdevies iekļauties, grūtības radušās mākslas skolā, kaut arī lielākais viņa talants ir zīmēšana. «Dēlam bija strīds ar grupas biedru, ko izraisīja grupas biedrs pats. Tas beidzās ar to, ka mans dēls nonāca afekta stāvoklī un sāka sist otru zēnu. Mans dēls mākslas skolā bija gājis jau pusotru gadu, un līdz tam uzvedības problēmu nebija. Uzskatu, ka arī skolotājiem jāuzņemas daļa līdzatbildības. Deviņgadīgi bērni bija atstāti klasē vieni. Iespējams, konflikts bija briedis jau ilgāku laiku, ko skolotāji nebija pamanījuši. Tad, kad es aizgāju pie skolotājiem un teicu, ka dēlam ir konstatēti viegli autiska spektra traucējumi, Aspergera sindroms, visi bailēs pleta acis,» atceras sieviete. Kāda no skolotājām ieteikusi ņemt dēlu mājmācībā. Kāda cita norādījusi - te nav rehabilitācijas iestāde, un piebildusi, ka ir redzējusi «šitādus nometnēs, tie tikai sēž un sit galvu pret galdu». Vēl cita skolotāja retoriski pajautājusi - kāpēc jūs domājat, ka viņu vajag integrēt sabiedrībā, stāstījusi piemēru par puisīti, kura uzvedības problēmas atrisinājās, kad viņš sāka dzīvot laukos un spēlēties ar sunīšiem. «Mans dēls ir augsti funkcionāls, iet parastā skolā, bez pieaugušā pavadības pārvietojas ar sabiedrisko transportu uz un no skolas, mākslas skolas, iet ārā pagalmā viens pats. Pēc incidenta ar otru zēnu citi bērni grupā sāka ķircināties un apsaukāties. Uz mākslas skolu vairs neejam,» atklāj zēna mamma.