1. martā portālā Diena.lv parādījās mans raksts Rūgtums par deputātiem. Tas no bijušā deputāta Paula Kļaviņa izraisīja asu reakciju un rakstu mazākais divās ārzemju latviešu avīzēs.
Vēlos savu atbildi viņa rakstam ievietot visur, kur parādījās mans raksts Rūgtums par deputātiem.
Ļoti labi varu saprast, ka jums mani komentāri nepatīk, jo pats esat bijis deputāts. Neko nepārmetu ne jums, ne kādam citam deputātam personīgi. Neesmu teikusi, ka visi deputāti katrs par sevi ir slikts. Kādēļ tāds uzbrukums man? Kādēļ tagad esmu iemesta aitu barā un starp mēslu un dubļu metējiem? Es tikai uzdrošinājos runāt par to, ko parlaments ir vai nav izdarījis, un to es teikšu vienmēr un visur, ka parlaments kopā, kā viens veselums Latvijai līdz šim nav bijis labvēlīgs vai tāds, kas pārmērīgi liecinātu par Tēvzemes un tautas mīlestību.
Savā rakstā es runāju tikai par parlamentu (deputātiem), kas ir pieņēmis likumus, kas pieļauj man un tautas vairumam nepieņemamas lietas, un nav pieņēmis tādus likumus, kurus būtu vajadzējis pieņemt.
Saeimas decembra balsojumā es cerēju, ka mazākais pāris no viņiem balsos par atteikšanos no kompensācijas neievēlēšanas gadījumā vai būs ar mieru vēl samazināt savu algu. Mazākais daži no tiem, kam bez darba Saeimā ir vēl viens darbs un vēl viena alga. Diemžēl tāds nebija neviens.
Jau pašā neatkarības sākumā tas, ka tā sauktās lokomotīves Saeimas vēlēšanās kandidēja visos piecos vēlēšanu apgabalos, man nebija ne saprotams, ne pieņemams. Tagad tas ir novērsts, bet man vēl nav pieņemams tas:
1) ka privatizācijas sertifikātus varēja pirkt un pārdot;
2) ka parlamentam un valdībai tuvi cilvēki tiek ielikti vairākos valsts vai pašvaldību amatos, pie kam vienīgā nepieciešamā kvalifikācija ir piederība pareizai partijai;
3) ka kompensāciju izmaksā ministriem, kas savu amatu vienkārši pamet savas nemākulības vai partijas neizskaidrojamu iemeslu dēļ. Mani kaitina arī tas, ka deputāti pēc neievēlēšanas saņem kompensāciju;
4) ka valsts maksā algas amatpersonām, kas sēž cietumā vai ir apsūdzēti un savā amatā nestrādā;
5) ka valsts institūciju amatos bieži ieliek caurkritušus politiķus, nevis vienīgi konkursos izmeklētus profesionāļus;
6) ka vēl arvien nav izskausta valsts iestādēs lieka birokrātija;
7) deputātu absolūti nevajadzīgie braucieni uz tuvām un tālām ārzemēm jeb kā tie tiek apzīmēti - komandējumi;
8) ka ir deputāti, kuri daudz nedēļu garumā Saeimā vispār neparādās un tomēr saņem pilnu algu, ieskaitot izdevumus reprezentācijai;
9) ka ir deputāti, kas savu darbu Saeimā neuzskata par pilna laika darbu, bet ieņem vēl kādu amatu un saņem vēl vienu algu, pie tam arī no kādas valsts iestādes. Ja tā ir, tad varbūt mēs varētu iztikt ar pusi no deputātu skaita, kas strādātu pilnu darba laiku un tikai deputāta darbu vien.
Varat būt drošs, ka tas vēl ne tuvu nav viss, kas mani kaitina un manī rada rūgtumu pret deputātiem vai, labāk sakot, parlamentu kā veselumu. Zinu, ka tur ir arī labi un patriotiski noskaņoti profesionāli cilvēki.
Aptaujas rāda, ka ar Saeimas darbu nav apmierināti daudz, daudz vairāk nekā puse Latvijas iedzīvotāju. Tas nu nav labs rādītājs. Mani komentāri nav un nebūs iemesls tam, ka cilvēki uz darbu parlamentā negribēs vairs kandidēt. Par to liecina jau tagad kādas piecas jaunas partijas vai organizācijas, kurās daudzi dalībnieki to vien gaida kā iespēju tikt Saeimā, un es nu nekādā gadījumā neņemos apgalvot, ka viņi visi ir neveiksminieki un būs paklausīgi podziņu spiedēji. Esmu pārliecināta, ka daudzi no viņiem ir ļoti profesionāli un patriotiski noskaņoti.
Astrīda Jansone