.. Šīs pašas lugas lokalizāciju ar Latvijas mūsdienām «pielāgoto» _Jāņonkuļa_ nosaukumu drīzi gaidām arī Jaunajā Rīgas teātrī. Un ir jau intriga - «latviski pārrakstīts Čehovs», - tā ir ļoti vilinoša, bet riskanta ideja!
Turklāt krievu literatūras klasiķim un pasaules teātra scēnā veiksmīgi integrētajam XX gadsimta «jaunās drāmas» pamatu licējam 2010.gadā, kā smejies, «visa progresīvā cilvēce» atzīmēs apaļu jubileju - rakstnieka 150.dzimšanas dienu, tādēļ pat prestižā Vispasaules teātru olimpiāde (tāds ir Krievijā notiekošā Starptautiskā Čehova teātra festivāla oriģinālnosaukums) nākamgad tiks aizvadīta «tīrā Čehova zīmē» - no visas pasaules uz dramaturga dzimteni ciemos sabrauks vienīgi Čehova darbu iestudējumi.
Iespējams, Čehova jubileja ir papildu stimuls, kādēļ otru Maskavas Tēvoci Vaņu radījis arī režisors ar vārdu - Andrejs Končalovskis (72), slavenā Ņikitas Mihalkova vecākais brālis. Neba velti izrādei mobilizēti labākie spēki: kostīmu un mobilās skatuves telpas mākslinieks ir leģendārais Rustams Hamdamovs, Mihalkova jaunākā nepārspētā art nouveau stila kino Mīlas verdzene vizuālā tēla autors, kam Čehovs un viņa modernisma laiks ir sevišķas mākslinieciskās kaisles objekts, muzikālo partitūru sacerējis Eduards Artemjevs, joprojām jaudīgākais krievu kino sound track veidotājs, un, protams, sapulcēta spēcīgu aktieru komanda, jo šis ir anterprīzes projekts. Maskavā pagaidām notikušas tikai pāris pirms-premjeras skates (pirmizrāde 27.decembrī), pasaules pirmizrāde Konchalovsky & Co darbam notika Itālijā, tātad Rīgā, pateicoties Baltijas pērles rūpēm, redzēsim piekto, Baltijas pirmizrādi.
Pirmās atsauksmes ir satraucošas. Vieni slavē ārkārtā saudzīgo attieksmi pret tekstu, citi tādēļ pukst, ka izrāde atgādina radiolugu, jo ievērotas vissīkākās replikas. Vieni uzteic saliedēto aktieru darbu, kur sevišķu spriedzi uztur visai oriģinālas lomu un to tēlotāju kombinācijas: «pūšļa» Astrova lomā publikas elks un dāmu mīlulis Aleksandrs Domogarovs, Soņa - Jūlija Visocka, Končalovska ceturtā sieva (36) un, paldies Dievam, laba aktrise, bet pašu tēvoci tēlo talantīgais Pāvels Derevjanko, gados jauns aktieris, turklāt izteikts komiķis. Citi aizrāda, ka tieši Derevjanko «ākstības» nekādi nespēj konkurēt ar aktiermākslas ģēnija Inokentija Smoktunovska darbu Vaņas lomā, kuru skatuves titāns tēloja - uzmanību! - pirms četrdesmit gadiem paša Končalovska filmā Tēvocis Vaņa! Tagad režisors teic, ka ideālais tēvocis Vaņa būtu Čārlijs Čaplins, un uz jautājumu, par ko ir viņa izrāde, viltīgi nosmej: «Čehovs visus darbus rakstīja par vienu un to pašu - ka dzīve ir mīkla, kuru nevienam cilvēkam nav dota iespēja atminēt. Viņš kopā ar Einšteinu un Nīči atklāja labā un ļaunā nosacīto dabu. Un vēl Čehovs rāda, cik smieklīgs ir netalantīgs cilvēks - tāds kā Vaņa.» Ņemot vērā Končalovska uzstājīgi sludināto tēzi, ka viņš ienīst «moderno formālo teātri», ir visai fantastiska iespēja ieraudzīt tīro, klasisko Čehovu ar čaplinveidīgu ne-varoni centrā. Un pārbaudīt, kādā radošajā formā ir slavenais kinorežisors, kurš atgādina - «šis man jau ir piektais Čehovs un tikai viens bija kino, pārējie - Parīzes, Romas un Krievijas teātros, bet to jau cilvēki nezina».
Izrāde
Tēvocis Vaņa
Baltijas pērle piedāvā Andreja Končalovska un Krievijas aktieru viesizrādes Dailes teātrī
13.,14.XII plkst.19