To ieslēdza albuma producents, baltā uzvalkā tērptais Dzelteno pastnieku dalībnieks Ingus Baušķenieks, un izskanēja vienpadsmit albuma dziesmu, pēc katras gluži kā koncertā skanot vētrainiem aplausiem, jo šādā formātā klātesošajiem bija iespēja noklausīties albumu vienīgo reizi. Protams, ja neuzprasīsies ciemos pie Baušķenieka un neizlūgsies, lai meistars uzliek tieši šo pašu ansambļa Manta albuma oriģināllenti, ko viņš izdarīt, visticamākais, nemaz nevarēs, un laipni piedāvās klausīsies ko citu, tāpēc ka šī lente būs aizsūtīta uz rūpnīcu ārzemēs, lai ražotu vinila plates.
Pagaidām gan albums izdots tikai kompaktdiska formātā, taču tiek solītas arī plates. Cerams, ka nenotiks kā ar Satellites LV, kas savus fanu ilgi gaidītos albumus Vadu un Bezvadu pirms vairākiem gadiem arī sākotnēji solīja izdot tikai platēs un digitālajos failos, līdzšinējos gados likumsakarīgo, bet nu jau savu aktualitāti zaudējušo kompaktdiska formātu apejot, beigu beigās tomēr palika pie mazajiem spoguļripuļiem un domu par platēm ar laiku noraka.
Ingus Baušķenieka vadībā lentē ierakstītais albums absolūti analogā skanējumā patiešām prezentācijā sniedza pavisam citu baudījumu, ļaujot atklāt tik daudz nianšu, jo īpaši paša Baušķenieka pirkstu nospiedumus, ko ne kompaktdisks, ne digitālais fails, ne skanējums radio nesniedz. «Tas ierakstu process pie Ingus bija dubultā brīnišķīgs - viens bija pats darbs, otrs bija lenšu un plašu klausīšanās pēc tām sesijām, kur sadzirdējām daudz visādu pārsteidzošu lietu. Tāpēc arī prezentācijā nolēmām nevis paši spēlēt, bet lenti uzlikt. Lai saprot cilvēki, kur tas cepiens ir. Citādi tie mūziķi parasti staigā riņķī un kaut ko runā par telpiskumu un tamlīdzīgi, un cilvēks tikai māj ar galvu un turpina mierīgā garā klausīties mūziku uz datora tumbām. Ja tomēr gribi vairāk uzmanības veltīt mūzikai, uzliec plati, nevis sēdi pie tā ekrāna, paralēli skatoties feisītī,» saka Edgars Šubrovskis, kura dziesmas jau ir piedzīvojušas saskari ar Baušķenieku viņa kādreizējās grupas Hospitāļu iela pirmā albuma Pilnmēness ieraksta laikā.
Savā saknē arī šīs ir Edgara Šubrovska dziesmas ar Klāva Elsberga un Artūra Puntes, bet lielākoties paša vārdiem, kurās viņa rokraksts atpazīstams jau no M.Gvardes un Kartāgas, vēlāk - Hospitāļu ielas - laikiem. Nu tās atkal ieguvušas jaunu elpu, kurā jūtamas ne vien Dzelteno pastnieku, bet arī vēl senākas klasikas ietekmes ar veciem sintezatoriem, visu četru dalībnieku dziedājumiem korī un ģitāru kā Imanta Kalniņa dziesmās, elektriskajām bundziņām, kādas bija modē 80. gados. «Man tā dramaturģija patīk, kāda ir vecākai mūzikai, tāpēc es nenoliedzu, ka tā ir vecāka mūzika, kas mani ietekmē. Man, piemēram, patīk, ka dziesmas vidū ir klusums,» uzsver Edgars Šubrovskis. Viņam sākotnēji bijušas dažas dziesmas, kuras drīz vien pēc Hospitāļu ielas beigām sācis mēģināt divatā ar Edgaru Mākenu, kura sacerētās dziesmas ir citas abu kopīgās grupas Gaujarts pamatā.
Vēlāk, pārbaudot vairākus simtus kandidātu, Edgars Šubrovskis draugiem.lv mūzikas profilā atradis Oskaru, kurš ir ne vien taustiņinstrumentālists, bet arī tehniski ļoti palīdz - ar vadiem. Vakaros, tā vietā, lai normāli sēdētu feisītī, Oskars sēžot un kūpinot kanifoliju - lodējot vadus. «Raitis savukārt ir ļoti izglītots sitējs - mācās akadēmijā 3. kursā Zaļupes klasē un jau pasniedz divās skolās bērniem sitamos instrumentus,» saka Edgars Mākens par kolēģi un piebilst par pašu darbu: «Baušķenieka kunga ierakstu process ir ļoti nesaudzīgs, paģērošs uz koncentrēšanos un savākšanos. Lielākā daļa studiju ir tādas, kurās negribas uzturēties. Pie Baušķenieka kunga ir tik forši pēc tam padzīvoties ar platēm un visiem viņa stāstiem! Kaut kas ļoti speciāls,» saka Edgars Mākens.
Edgars Šubrovskis piebilst par ieraksta specifiku, kur kļūdoties kaut ko pielabot pēc tam vairs nevar: «Viena lieta ir nospēlēt precīzi, otra - tev ir jākontrolē savs skaļums. Tu nevari pēkšņi nospēlēt skaļāk un paļauties, ka pēc tam kompītī saregulēs klusāk. Dziedot pie mikrofona, tas attālums jāievēro diezgan precīzi.»
Katrā ziņā rezultāts ir albums, kas noteikti ieies vēsturē vismaz kā viens no šīs desmitgades spēcīgākajiem gan paša satura, gan skanējuma dēļ.