Viens piemērs - Eiropas Komisija (EK) jau vairākus gadus strādā pie t. s. Aprites ekonomikas pakotnes, kuru veidojošo direktīvu mērķis ir mazināt zemē norokamo atkritumu apjomu un palielināt to atkritumu apjomu, kas jānodod otrreizējai pārstrādei. Mērķis skaists un atbalstāms, tikai rodas jautājums - cik tas mums (uzņēmējiem, iedzīvotājiem, pašvaldībām) maksās un kas par to maksās? SIA Geo Consultants pēc Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas pasūtījuma aprēķināja, ka atkritumu nozares direktīvu mērķu sasniegšanai līdz 2020. gadam nepieciešamas 257,7 miljonu eiro investīcijas infrastruktūrā un iekārtās. Atkritumu dalītās vākšanas, pārstrādes un reģenerācijas veicināšanai no ES fondiem 2014.-2020. gadā paredzēts 41 miljons eiro. Tas nozīmē, ka atkritumu apsaimniekošanā un pārstrādē iesaistītajiem uzņēmumiem tuvāko gadu laikā jāatrod investīcijām vairāk nekā 200 miljonu eiro, lai palīdzētu valstij izpildīt jau esošos ES direktīvu mērķus. Var prognozēt, ka Aprites ekonomikas pakotnes pieņemšana radīs vēl lielākas «šķēres» nepieciešamajā un reāli pieejamā finansējumā. Par ES ambiciozo mērķu sasniegšanu atkritumu apsaimniekošanā nāksies maksāt gan komersantiem, gan patērētājiem.
Ko varam secināt, un, būtiskākais, ko šajā situācijā darīt? Pirmkārt, atgriežamies pie jautājuma par nacionālo interešu pārstāvību. Kas labs dānim vai vācietim, ne vienmēr ir labs latvietim. Reāls, nevis formāls, ietekmes izvērtējums uz tautsaimniecību, t. sk. uz mūsu uzņēmumu konkurētspēju, ir minimums pirms valdības viedokļa paušanas Briselē. Aprites ekonomikas pakotne ir tikai viens no daudzajiem EK darba kārtībā esošajiem jautājumiem, kurā nepieciešams stingrs Latvijas viedoklis ar izvērtējumu, cik tas mums maksās un vai mēs vispār varam to atļauties. Par ekonomiskās analītikas domnīcas trūkumu valsts pārvaldē jau sen runāts, tomēr viss apstājies. Nav naudas jeb, precīzāk, ir citas prioritātes. Piešķirot līdzekļus ekonomiskās analītikas domnīcas izveidei valsts pārvaldē vai deleģējot šo uzdevumu jau izveidotai struktūrai ar ekonomiskās analītikas kapacitāti, ieguvēji būs gan sabiedrība, gan uzņēmēji, gan pati valsts pārvalde.
Otrkārt, nedrīkst kavēties ES fondu līdzekļu apguvē ES direktīvu prasību ambiciozākajās jomās, piemēram, atkritumu apsaimniekošanā un pārstrādē. ES direktīvu pārkāpums nav brālis, un mums par to var nākties dārgi maksāt. Turklāt soda naudas samaksa neatbrīvo no pienākuma harmonizēt likumus ar ES direktīvām, tikai par katru neieviešanas dienu būtu papildus jāmaksā.
Treškārt, izaicinošo ES mērķu sasniegšanai nedrīkst radīt vēl smagnējākas ieviešanas procedūras.
* A/s Latvijas Zaļais punkts valdes loceklis