Ne katram tas ir pa spēkam. Tā kā arvien vairāk pieaug interese par Austrumu dzīvesveidu, populārs bērnu vidē kļūst karatē. Kas jāprot trenerim, lai strādātu ar bērniem, MiniDiena noskaidro sarunā ar bērnu karatē treneri Egīlu Purviņu.
Cik sen jau esi uz tu ar sportu?
Tieši karatē sāku trenēties, kad man bija 15 gadu, bet nu jau savas dzīves pēdējos 11 gadus strādāju par treneri, sāku palīdzēt saviem treneriem darbā ar bērniem, bet pamazām veidoju arī pats savas trenēties gribētāju grupas.
Kas jāprot trenerim, lai strādātu ar bērniem?
Jābūt talantam strādāt ar cilvēkiem, izpalīdzībai, un svarīgs ir pedagoģiskais akcents.
Pieaugušie, kas vēlas apgūt kādu sporta veidu, ir motivētāki, jo saprot, ko vēlas un kādi būs noteikumi, lai to panāktu. Bērnus parasti atved vecāki, un paiet zināms laiks, kamēr viņi saprot, kādi ir noteikumi, kas īsti jādara. Izvēloties bērnam karatē nodarbības, vecāki grib panākt disciplīnu, lai arī mājās mazais ir kārtīgs, paklausīgs, bet bērni bieži vien grib vienkārši izdauzīties. Saskatās filmas un vēlas kauties kā nindzjas.
Ko tad īsti iemāca karatē?
Kā jau jebkura sporta veida galvenais mērķis ir veselības nodrošināšana. Lai bērnam attīstītos veselīgs, stiprs ķermenis, kas labi kalpotu visu mūžu. Pašaizsardzības iemaņas arī iemāca karatē, kustību koordinācija attīstās.
Vairāk trenēties nāk puiši, bet man prieks, ka pēdējā laikā meiteņu arī netrūkst.
Es iesaku uz treniņiem vest bērnus - ne jaunākus par četriem gadiem, jo mazāki nevar noturēt uzmanību ilgāk kā 15-20 minūšu. Tāpēc vai nu vecākiem ir jāiesaistās un jādarbojas individuāli, vai arī sākas haoss. Prasmes iekļauties kolektīvā, sadarboties ar citiem bērniem arī lielākoties attīstās tikai pēc triju gadu vecuma.
Vai bērni savas prasmes parāda arī sacensībās?
Ir treniņu grupas, kurās sacensības ir gandrīz vai katru nedēļu. Manuprāt, gan vecākiem, gan pašiem bērniem tā ir papildu slodze, arī materiālie ieguldījumi un laika patēriņš. Protams, mazajiem sportistiem, kas vērsti uz sacensības garu, konkurence ir laba motivācija pilnveidoties.
Karatē prasmju apzīmēšanai kalpo jostu sistēma. Reizi pusgadā bērni parāda, kā apguvuši treniņu tehniku, demonstrē fiziskos sasniegumus, karatē elementus. Labākie saņem medaļas, kausus.
Jostu sistēma ir līdzīgi kā klases - sarkanā josta apliecina, ka tās īpašnieks zina karatē pamatus, oranžā - jau kaut ko vairāk, un tā līdz pat melnajai, ko varētu salīdzināt ar augstskolas līmeni.
Par ko tu gribēji kļūt bērnībā?
Bērnībā man vēlmes bija daudzveidīgas un visai atšķirīgas, turklāt dažādā vecumā mainījās. Sākot ar to, ka sapņoju kļūt par armijas cilvēku jeb karavīru, beidzot ar skolotāju un priesteri. Var teikt, ka, strādājot par karatē treneri, esmu šos sapņus apvienojis vienā profesijā.