To veidojis kursa absolvents režisors Juris Rijnieks. Sarunājāmies par paaudzi un laiku. «Mani interesē šī tēma, un esmu ievērojis - skatītāju skaits nav saistīts ar izrādes kvalitāti, bet gan tēmu. Var teikt arī - kāpēc man jārunā ar desmit cilvēkiem no simta, kas teātri saprot? Varbūt svarīgāk runāt ar tiem deviņdesmit?»
Interesanta doma, bet arī potenciāli bīstama?
Kāpēc? Tā ir teātra jēga. Ja cilvēkam teātrī izrāde ko nozīmē personiski, tam ir desmitreiz lielāka nozīme nekā faktam, ka novērtē kritiķis vai kolēģis. Tas, protams, patīkami, bet plašākā nozīmē nav svarīgi. Tāpēc manas galvenās bažas - trāpīs?
Luga runā par vērtībām. Viens sadzēries aktieris teica: «Tagad es zinu savu cenu.» Nu? «Par divdesmit tūkstošiem būtu gatavs nodot dzimteni.» Tava vērtība ir tas, cik par tevi maksā. Tāda šodien ir vērtību skala. Un tā - kopā esam bedrē, kur katrs domā tikai par sevi.
Latvieši pieraduši ilgoties pēc mītiskas kopības.
Sirdsšķīstie Vītoli, ja? Tas ir nonsenss. Biju Latvijas vīzijas prezentācijā. Šausmas. Tā veidota pēc uzņēmuma principiem - misija, konkurētspēja, vērtības… Vīzijai jābūt emocionālai. Nāciju vieno teritorija, ekonomika - jā. Bet arī pagātne, simboli, varoņi. Mūsu nācija ir grupas ar atšķirīgu pagātni, atšķirīgiem varoņiem. Kāda tur kopība? Tāpēc uzskatu - ja mums nav kopīgas pagātnes, par to vajag aizmirst. Ir kopīga tagadne. Mūsu nācija jau faktiski tikai veidojas.
Ierunājāties par noguršanu 35 gadu vecumā…
Domāju, ka mana paaudze faktiski ir trīdesmitpiecgadīgi. Mums divdesmit gados tik daudz kas bija jāpārkārto, ka tos var izsvītrot. Principā esam ieguvuši tieši to pašu, ko jūsu paaudze, tikai lēnāk. Bet trīsdesmit pieci - tā ir pieredze un jaunība kopā. Tāpēc prognozēju, ka mūsu paaudzes potenciāls vēl tikai īstenosies.
Pārkārtojumiem vajadzēja 20 gadus?
Jā. Mums disks bija jānomaina. Tagad mēs sākam izvērtēt, kas ir labs. Mēs esam nozīmīgs informācijas avots.
Kapitālisms nav ideāls, to visā pasaulē kritizē. Tikai mēs - ne, jo no vārda pieminēšanas vien mums bail, un prāts atsakās strādāt. Arī mēs nonāksim pie atziņas, ka sociālisms demokrātijā ir nepieciešams, un tad mēs atgriezīsimies pie teorijas, ko tikai mūsu paaudze pa īstam ir piedzīvojusi. Es toreiz biju pārliecināts ideālists. Esmu tāds joprojām. Gribētos, protams, lai pārmaiņas notiek ātrāk. Lai valsts sāk domāt par cilvēkiem. Bet, ja nebūs šādu izrāžu, atklātas runāšanas, jāgaida būs ilgi.
Vai skatītājs teātrī šādai sarunai ir gatavs?
Krievi saka - esi vienkāršāks, un cilvēki nāks pie tevis. Nevar smacēt skatītāju ar grūti sagremojamu intelektuālu barību, jo vidusmēra skatītājs nobīstas - tā, tagad nesapratīšu, būšu muļķa lomā. Bet, piemēram, Par tēti ir skaista doma - bērni ir nākotne. Divas stundas skatītājs smejas, bet beigās, kad sirds vaļā, tekstu «Mīļā, vai tev svarīgi divi džipi pie mājas vai tavs bērns?» uztver kā atklāsmi. Protams, vajadzīgas arī nopietnas sarunas, bet efekts mūsu laikos panākams pilnīgi savādāk.
Teātris kā audzināšanas līdzeklis?
Jā. Kad mainās laiks, šī teātra funkcija atgriežas.
Doma par izrādi savam kursam jums esot bijusi ilgāku laiku?
Jā. Sen nebijām tikušies, cits par citu neko nezinājām. Tagad iepazināmies no jauna. Man nav tādu īstu draugu, jo ilgākais ar kādu cilvēku kopu esmu bijis kopā četrus gadus. Šie cilvēki ir vienīgā grupa, ar ko jūtu... Patīkami, ka tas nav mainījies. Mūsu kursam saglabājušās īstas komjauniešu vērtības. Tās ir jaunības vērtības, jaunības stāvoklis. Katrs ir mazliet pieslīpējies, bet kopumā esam tie paši studentiņi, lielie protestētāji, kritizētāji, kas te ienāca.