Direktīva paredz dzīvojamo māju siltināšanu, energoapgādes uzņēmumu efektivitātes vairošanu, regulārus energoauditus lielajos uzņēmumos, kā arī energoefektivitātes kritēriju iestrādi publiskajos iepirkumos. Saskaņā ar direktīvu katrai ES dalībvalstij jānodrošina gala patērētājiem energoefektivitātes pasākumi, kas ļautu katru gadu uzkrājoši ietaupīt 1,5% no valstī galapatērētājiem piegādātās enerģijas. Tas nozīmē, ka pirmajā gadā jāietaupa 1,5%, otrajā - 3%, trešajā - 4,5% un tā tālāk.
Kā norāda Eiropas Komisija (EK), «ES importē vairāk nekā pusi no patērētās enerģijas. Ja neko nemainīsim, mūsu atkarība no importētajiem fosilās enerģijas resursiem laika posmā līdz 2030. gadam ievērojami palielināsies.» Saskaņā ar pašreizējiem aprēķiniem, neveicot nekādus energoefektivitātes pasākumus, 2030. gadā ES būs spiesta importēt 94% naftas un 83% gāzes, kas mūs ekonomiskās neatkarības ziņā padara viegli ievainojamus. EK arī aprēķinājusi, ka enerģijas patēriņa samazināšanas gadījumā visā ES izdevumu ietaupījums par energoresursu iegādi būtu pat līdz 2000 miljardiem eiro gadā līdz 2020. gadam.
Siltuma tarifi var kāpt
Jāuzsver, ka Latvijā vissliktākā situācija ar energoefektivitāti ir tieši mājsaimniecību sektorā, jo nosiltināto māju īpatsvars ir visai neliels. Savukārt - kas attiecas uz jaunceltām sabiedriskām celtnēm un energoapgādes uzņēmumu energoefektivitāti, tā pašlaik jau ir viena no augstākajām visā ES. Par direktīvas prasību katru gadu modernizēt 3% sabiedrisko ēku ar platību virs 250 kvadrātmetriem Latvija ir panākusi, ka tas attieksies tikai uz tiešās valsts pārvaldes iestādēm.
Latvijā par direktīvas ieviešanas sekām satraukumu paudusi Latvijas Siltumapgādes uzņēmumu asociācija (LSUA), prognozējot, ka siltuma tarifi varētu kāpt pat par 20%. Tas tiek skaidrots ar to, ka saskaņā ar direktīvas prasībām šiem uzņēmumiem būs jāveic investīcijas dzīvojamo māju siltināšanā un šīs izmaksas tiks iekļautas tarifā. Ekonomikas ministrijas valsts sekretāra vietnieks Jurijs Spiridonovs teic, ka tarifu kāpums ir patiesība, taču ne visa. «Energoefektivitātes pasākumu mērķis ir mazināt siltuma patēriņu. Tas nozīmē - ja veikto darbu rezultātā izmaksas par vienu patērēto vienību kāpj, to kompensē tas, ka samazinās patērēto vienību daudzums,» skaidro J. Spiridonovs.
LSUA prezidents un uzņēmuma Bauskas siltums valdes priekšsēdētājs Ilmārs Rūsis pauž satraukumu, ka energoefektivitātes rezultātā saruks patērēto enerģijas slodžu daudzums un uzņēmums būs vai nu spiests celt tarifus, ja to atļaus regulators, vai nonāks finanšu grūtībās. Viņš skaidro, ka, piemēram, Rīgā vai citās lielajās pilsētās mājsaimniecību patērēto slodžu samazinājumu kompensē jauni pieslēgumi, piemēram, jaunām ražotnēm, taču tas nav iespējams visā Latvijā - daudzviet nekādi jauni pieslēgumi nevar rasties, jo ekonomiskā aktivitāte ir tuvu nullei. Turklāt Bauskas siltums veicis investīcijas, lai varētu nodrošināt lielas slodzes, kuras, kā izrādās, nebūs kur likt. I. Rūsis atzīst, ka risinājumu situācijai neredz un Energoefektivitātes direktīvas ieviešanu dēvē par neiespējamo misiju.
J. Spiridonovs teic, ka uzņēmuma slodžu plānošana ir pilnīga uzņēmuma vadības kompetence. «Plānojot nepieciešamās slodzes, uzņēmumam jāņem vērā vairāki scenāriji, tostarp enerģijas patēriņa sarukums ne tikai energoefektivitātes pasākumu, bet arī, piemēram, cilvēku migrācijas dēļ. Vai tad, ja no kāda reģiona aizbrauc prāvs skaits cilvēku - siltuma patērētāju -, tad arī uzņēmumi nāks pie ministrijas un prasīs, ko darīt,» retoriski jautā amatpersona.
Situācija var būt negodīga
Auditorkompānija Ernst&Young pēc LSUA pasūtījuma veikusi pētījumu par direktīvas ietekmi uz siltumapgādes uzņēmumiem un secinājusi, ka tā būs negatīva, jo šie uzņēmumi būs spiesti veikt ieguldījumus māju siltināšanā, kas tiem nebūs rentabli, jo šo investīciju rezultātā siltuma patēriņš ruks un uzņēmumiem būs mazāka peļņa. J. Spiridonovs piekrīt, ka uzņēmumu ieguldījumi tiem nebūs rentabli, taču uzsver, ka tas arī ir mērķis - samazināt siltuma patēriņu, kaut arī uz uzņēmumu peļņas rēķina. Amatpersona norāda, ka šajā gadījumā jāsabalansē sabiedrības un visas valsts intereses, kas skar enerģētisko neatkarību, ar siltumapgādes uzņēmumu interesēm, kuras nereti izpaužas kā nevēlēšanās samazināt savu peļņu.
Jāpiebilst, ka šajā ziņā Latvija nav unikāla. Direktīvai, kuru lobēja Dānija savas prezidentūras ES laikā, asi iebilda Lielbritānija, Nīderlande, Vācija un Spānija, aizstāvot savu lielo enerģētikas uzņēmumu intereses. J. Spiridonovs skaidro - ir tikai saprotami, ka uzņēmumi krasi iestājas pret tādiem pasākumiem, kas samazina to tirgus daļu un viņu produktu patēriņu. Taču šī nostāja nevar dominēt par kopējās ES drošības interesēm. Turklāt Latvijas gadījumā J. Spiridonovs atzīst, ka īpaši neuztraucas par regulēto pakalpojumu sniedzējiem, jo tie vienmēr ar Sabiedrisko pakalpojumu regulatoru palīdzību var panākt savu tarifu pārskatīšanu.
Uzņēmuma Rīgas siltums pārstāvis Uģis Osis gan pauž bažas, kā uzņēmumam veiksies ar daudzdzīvokļu māju siltināšanu, jo jebkurā gadījumā jāsaņem dzīvokļu īpašnieku piekrišana. Tas var būt sarežģīti, jo, kā uzsver J. Spiridonovs, mājai kopumā tiks noteikts līdzmaksājums un jārēķinās, ka vienmēr var atrasties dzīvokļu īpašnieki, kuri tam nepiekritīs. Jāteic, ka risinājumi šai problēmai vēl tikai tiks meklēti. U. Osis arī pauž, ka uzņēmuma investīciju energoefektivitātes paaugstināšanai iekļaušana tarifā un sadalīšana «uz galviņām» visiem siltuma patērētājiem ir negodīga pret dzīvokļu īpašniekiem, kas savu māju siltināšanai ņēma kredītu un visu darīja saviem spēkiem. Tagad iznāk, ka šiem patērētājiem jāatmaksā savs kredīts par ēkas siltināšanu, turklāt ar paaugstināto tarifu vēl būs jāmaksā par citu māju siltināšanu. To, ka šāda situācija nav godīga un nav pieļaujama, atzīst arī J. Spiridonovs. Taču viņš bilst, ka regulators, aprēķinot tarifus, šo negodīgumu var labot. Kādā veidā tas notiks, pagaidām vēl nav zināms, jo Saeimā joprojām nav pieņemts Energoefektivitātes likums, kurš ir «iestrēdzis» saskaņošanā ar nozari, un, kamēr nav šī likuma, regulators nevar ķerties pie metodikas izstrādes tarifu aprēķināšanai.
Vēl viens siltumapgādes uzņēmumu satraukums saistīts ar to, vai konkurences cīņā, piemēram, ar Latvijas gāzi, tie nezaudēs. U. Osis stāsta, ka «līdz šim siltumapgādes uzņēmumiem ar Latvijas gāzi bija veselīga konkurence un līdzīgas cenas. Ja tagad enerģijas ietaupīšanas pasākumi tiks galvenokārt siltumam, tas viennozīmīgi cenu ziņā zaudēs gāzei». U. Osis arī pauda neizpratni, kādēļ enerģijas taupīšanas pasākumi nav uzlikti transporta sektoram. J. Spiridonovs atzīst, ka patiešām tas, kā sadalīsies ietaupāmās enerģijas daļas starp siltumu un gāzi, vēl nav zināms, taču noliedz jebkādu gāzes lobēšanu, sakot, ka daļas tikšot sadalītas pēc iespējas vienādi. Par transporta nozares neiekļaušanas iemesliem amatpersona norāda, ka to komentēt nevarot.
Jāpiebilst, ka siltumapgādes uzņēmumi varēs izvēlēties, vai paši veikt investīcijas sava reģiona dzīvojamo ēku siltināšanā vai veikt iemaksas energoefektivitātes fondā. J. Spiridonovs stāsta, ka pašiem veikt investīcijas būšot ekonomiski izdevīgāk un lētāk, nekā maksāt fondā. Tas nozīmē, ja, piemēram, Rīgas siltums pats veic investīcijas Rīgas daudzdzīvokļu namu siltināšanā, tam nekādas iemaksas fondā nebūs jāveic.