Par augiem Dace stāsta tik aizraujoši un sirsnīgi, kā omītes mēdz stāstīt par mazliet kaprīziem, tomēr sirdī arvien dārgiem mazbērniem. Tiesa, dažs labs Palmu mājas iemītnieks te pat uz Daci var noskatīties kā vīzdegunīgs vectētiņš - no augšas. Izrādās, vecākais, 1928. gadā no sēkliņas izaugušais gumijkoks izstiepies jau 24 metru augstumā! Daces ikdienas pienākumi Botāniskajā dārzā ir saistīti ar siltzemju eksotisko augu laboratorijas vadīšanu un kolekciju veidošanu Augu mājās. Viņas pārziņā ir palmas, kaktusi, papardes, orhidejas, acālijas, vēl citi svešzemnieki. Darba diena paiet gluži kā paradīzē! Lai līdz tai nonāktu, jābūt lielai uzņēmībai. «Esmu darba cilvēks, un esmu apmierināta, ka strādāju profesijā, kas ir vaļasprieks un darbs vienlaicīgi,» atzīst Dace.
Paslēpes zem dālijām
Aizvadītā gada nogalē Dacei Grīviņai tika piešķirta Ata Kronvalda fonda un SIA ARN balva par ieguldījumu populārzinātniskajā darbā. Tas ir otrs viņas sirdsdarbs daudzu gadu garumā - sabiedrības izglītošana, skolēnu pētniecības darbu organizēšana, arī mediatora darbs ar jauniešiem, lai sekmētu viņu interesi par dabaszinātnēm un lauksaimniecību.
Ikdienā Dace vada ekskursijas pa dārzu, viņa labprāt stāsta par augiem un Botānisko dārzu arī plašākai sabiedrībai, piedaloties radio un TV raidījumos, gatavojot publikācijas medijos. Augu māju vadītāja ir piedalījusies izstāžu veidošanā gan Botāniskajā dārzā, gan ārpus tā. Ar Daces līdzdalību tapušas izstādes Bībeles augi, Vecmāmiņas palodze, Augi tavā kosmētikā. Ilgus gadus Dace bijusi skolēnu pulciņa Ceļojums ar telpaugiem vadītāja. Nav mazums jauniešu, kuriem Dace ietekmējusi profesijas un studiju izvēli.
Daces bērnība pagājusi lauku mājās Lēdurgas pusē. «Mammīte bija liela rokdarbniece un puķu mīļotāja. Kā šodien atceros ļoti garās, bagātīgi ziedošās dālijas mammas dārzā. Ar kaimiņu meitenēm vakaros spēlējoties, dālijas bija mūsu patvērums,» stāsta Dace. Viņas tētis bijis kolhoza brigadieris un dārzniecības vadītājs. Vakaros abi kopuši piemājas saimniecību - arī Dacei nav izdevies izvairīties no lauku darbiem. Taču mamma mudinājusi vienīgo meitiņu mācīties. «Pēc 8. klases gribēju doties mācīties uz Bulduriem, bet bērnībā veselība bija švakāka, nobijos, ka Bulduros neizturēšu tās trakās burkānu talkas,» atceras Dace. Likteņa ironija - kad pēc Cēsu 1. vidusskolas beigšanas Dace iestājusies Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātē, lauku praksē jaunā studente tik un tā nonākusi burkānu talkā. Dace smej, rādot jaunības bildi - pārāk priecīga starp burkāniem viņa neizskatās. Tomēr tas nav bijis šķērslis absolvēt universitāti, pēc kuras beigšanas Dace ieguva bioloģijas un ķīmijas pasniedzējas kvalifikāciju. Un atkal ironija - Dace toreiz teikusi: «Uz skolu neiešu nekad!» No skolas esot bijis šausmīgi bail, prakses laikā viņas klasē nebijusi nekāda disciplīna. «Taču nekad nesaki nekad!» ir pārliecinājusies Dace.
Ar bijību pret universitāti
«Dzīvē katram jāatrod savs ceļš,» saka Dace, «manos dzīves pagriezienos vienmēr kāds mani ir uzmeklējis un kaut ko piedāvājis. Bioloģijas fakultātē pasniedzējs Krists Gūtmanis piedāvāja iet uz tagadējo Nacionālo botānisko dārzu par agroķīmisko analīžu laboranti. Tā aizsākās darbs dārzā ar gerberām, puansetijām, krizantēmām, eksotiskiem augiem.» Salaspilī Dace pavadījusi 30 darba gadu, bet 90. gadu vidū uz Botānisko dārzu atbraucis jaundibinātās Rīgas Dabaszinību skolas direktors Jāzeps Logins un Dacei izteicis priekšlikumu nākt strādāt uz skolu. Dace piekritusi, un tā aizsākās viņas darbs ar bērniem, sadarbība ar Āgenskalna Valsts ģimnāziju, kas turpinās arī pašlaik. «Man ir gandarījums, ka arī es esmu ielikusi mazu artaviņu jaunietī, kurš pēc skolas beigšanas aiziet pa manu ceļu - uz Bioloģijas fakultāti, uz Lauksaimniecības akadēmiju.»
Nākamajā Daces dzīves posmā uz Dabaszinību skolu atnākusi Latvijas Universitātes Botāniskā dārza direktore Maija Kārkliņa un piedāvājusi Dacei nākt strādāt uz Augu mājām. Tagad šeit Dacei rit jau 12. darba gads. «Tā tam bija jānotiek, un esmu lepna. Man ir liela bijība pret Latvijas Universitāti. Savulaik lepojos, ka es - meitene no laukiem - to pabeidzu. Tagad lepojos, ka esmu atgriezusies - strādāju Latvijas Universitātes Botāniskajā dārzā. Darbs man ļoti patīk,» saka Dace.
Maijpuķītes zem liepas
Daces Grīviņas Salaspils dzīvoklī istabas puķu ir maz, toties vasarā lielā aizraušanās ir skaistas vides veidošana viņas vecāku lauku sētā Lēdurgā. «Man palīdz dēls Ģirts un dzīvesdraugs Jānis. Labs tandēms, lai veidotu sakoptu vidi, kur ir patīkami atpūsties un baudīt lauku klusumu. Zemes darbi palīdz relaksēties pēc pilsētas drūzmas. Es uzlādējos un saņemu enerģiju no zemes, augiem un puķēm,» atzīst Dace. Viņa ir pārliecināta - augi mūs ietekmē pozitīvi, tie nomierina un uzlādē: «Ar augiem ir tāpat kā ar cilvēkiem - ar vienu ir labāks kontakts, ar otru sapratnes mazāk. Jāizvēlas tie augi, kas piesaista, ar kuriem cilvēks labi saprotas.» Savās lauku mājās Daci visvairāk uzrunā mammītes stādītās liepas un ozoli, un maijpuķīšu paklājs zem liepas.
Brīvajā laikā Dace labprāt apmeklē teātri, ceļo un fotografē. Pabijusi Norvēģijā, Horvātijā, Austrijā, Vācijā. Savu sapņu zemi bioloģei gan vēl nav izdevies apmeklēt: «Citiem gribas uz džungļiem, bet man - nokļūt Austrālijā. Esmu saslimusi ar Austrālijas augiem, tā ir ļoti interesanta flora. Braukt ceļojumos man patīk zināmā kompānijā - ar Lēdurgas senioriem, ar floristiem, dendrologu biedrības ļaudīm. Mūs vieno līdzīgas intereses - daba, dabas parki, botāniskie dārzi.» Daces moto ir - iet pie dabas, negausties, skatīties uz dzīvi pozitīvi un būt ar to apmierinātai: «Katram uznāk vājuma brīži, bet ir jāsaņemas un jāatrod kāda nodarbe.»