Sākumā grupā uzaicinājuši jauniešus, par kuriem zinājuši, ka viņi slimo ar kādu no artrīta veidiem, pēc tam jau pieteicās arī citi. Tas, ka esi šajā grupā, nekur neparādās - lai saglabātu konfidencialitāti. Grupā pulcējas ne tikai jaunieši, kas slimo ar reimatiskajām slimībām, bet arī viņu mammas, tuvinieki. Ja slimo mazi bērni, par slimību vairāk interesējas vecāki, taču pienāk brīdis, kad arī pašam pacientam gribas saprast, kā ar savu kaiti sadzīvot.
Tieši tā noticis ar Ingu pašu, kurai piecu gadu vecumā konstatēts juvenilais artrīts, kas bija skāris vairākas locītavas. «Ir bijuši gadi, kad slimība nelika par sevi manīt, pirms diviem gadiem piedzīvoju saasinājumu, taču šobrīd tā atkal ir miera stāvoklī un jūtos labi. Pati par šo saslimšanu sāku interesēties tikai pirms trim gadiem, 26 gadu vecumā. Tā arī sastapu Mariku Karlsoni un iesaistījos biedrībā,» atceras jauniete. Marika Karlsone, Latvijas Kaulu, locītavu un saistaudu slimnieku biedrības valdes priekšsēdētāja vietniece, iepazīstināja Ingu ar Miķeli Bendiku - aktīvu puisi, kurš jau piecus gadus slimo ar psoriātisko artrītu. «Biju apmeklējusi biedrības organizētos pasākumus, taču sastapu tajos tikai seniorus. Nodomāju, ka nevar tā būt, ka nav jauniešu, kas arī slimotu ar kādu no reimatiskajām slimībām, - gribējās dažkārt sastapt kādu līdzīgo, lai vienkārši aprunātos un sajustu, ka neesi viens,» uzsver Inga. Miķelis ir vienisprātis: «Dažādos portālos bija forumu tēmas par artrītu, bet diskusijas tajās notika anonīmi. Nebiju drošs, vai tur pieredzē dalās cilvēks, kurš tiešām saprot, ko nozīmē artrīts, vai vienkārši kāds birojā sēdošs viszinis,» stāsta Miķelis.
Grupā Dzīve ar artrītu var saņemt psiholoģisku un emocionālu atbalstu. «Tā kā mums nav medicīniskās izglītības, mēs nevaram sniegt rekomendācijas par medikamentiem vai ārstēšanās metodēm, to atstājam ārstu ziņā. Ir bijuši jautājumi, un ir bijuši arī personīgi ieteikumi, bet katrā ziņā mēs negribētu, lai šajā grupā tiktu izvērstas diskusijas par šādām tēmām,» uzsver grupas veidotāji, kas drīzāk grib būt atklāti savās sajūtās par to, kas viņus iepriecina un kā sliktajās dienās sadzīvot ar sāpēm un emocionālo nomāktību. Ja kādam ir vajadzība ierakstīt «es šodien jūtos ļoti slikti», arī tas esot OK. Psiholoģiskajam atbalstam esot ļoti liela nozīme. Bieži vien grūti uzticēt sāpes un emocijas tuviem cilvēkiem, vienkāršāk to ir izdarīt internetā. Ir biedri, kas spēj iedvesmot ar savu pozitīvismu un optimismu - dažkārt ar to pietiek. «Esmu precējies, manā ģimenē aug divi mazuļi. Sieva man ir liels atbalsts, taču reizēm vajag parunāt ar kādu, kurš pats uz savas ādas ir piedzīvojis un zina, kā tieši pārciest artrīta sāpes,» uzskata Miķelis.
Domubiedru grupā apvienojušies jaunieši galvenokārt līdz 30 gadu vecumam. Patlaban tajā pieteikušies 38 biedri. Visi vienmēr nebūs aktīvi, taču arī tas, ka cilvēks lasa šīs diskusijas, savā ziņā ir aktivitāte. No visiem reģistrētajiem tikai 12 ir vīrieši. Miķelis domā, ka stiprajam dzimumam ir grūtāk runāt par sāpēm, atzīt fizisku nevarību, taču tas nenozīmē, ka viņi mazāk vēlas būt saprasti. Nākotnē grupu gribas paplašināt, palīdzēt vairāk cilvēkiem, kā arī sarīkot tikšanos ar grupas biedriem, kuri jau esot šo ideju akceptējuši - tā būs tikšanās, kurā iepazīties, pagatavot ko gardu vai uzspēlēt kādu spēli. «Nepretendējam būt labākie draugi, taču cilvēku savstarpējā mijiedarbība dažkārt spēj iedot lielu spēku,» uzskata Inga.