Aptuveni divas trešdaļas studentu studijas apmaksā paši. Maksa par mācībām nav maza. Piemēram, bakalaura grāda iegūšanai var nākties tērēt pat 4000-10 000 latu. Jaunieši, izvēloties studiju programmu, pieņem nopietnu, ilgtermiņa finanšu lēmumu. Ikvienam studēt gribētājam jāspēj izvērtēt, vai iegūtā izglītība ir samaksātās naudas vērta, un jāsaprot, kāda ir sakarība starp studiju maksu un to, kā iegūtās zināšanas un prasmes vēlāk palīdzēs pelnīt naudu. Ir pamatotas aizdomas, ja studentiem lūgtu veikt šādu salīdzinājumu, rezultāti būtu diezgan šokējoši. Visticamāk, daudzi studenti šādās kategorijās vispār nedomā.
Iemesls tam ir vienkāršs - mēs joprojām nespējam pieņemt, ka apzināti un regulāri jārūpējas par efektīvu naudas izlietošanu. Sākot ar tādiem sīkumiem kā tarifu plāni telefonam, internetam, apdrošināšanas polise mašīnai, līdz pat kredītam par dzīvokli un maksai par mācībām.
Tikai aptuveni pirms gada sākās nopietnas diskusijas, kādā veidā skolu mācību programmās jāiekļauj finanšu lietpratību attīstoši mācību priekšmeti. Nav svarīgi, vai ar finansēm un naudas plānošanu saistītās tēmas tiek mācītas kā atsevišķs priekšmets vai arī tiek integrētas citos mācību priekšmetos. Būtiskākais, lai jaunieši iegūtu zināšanas, kas ļautu nākotnē pieņemt saprātīgus finanšu lēmumus. Tikmēr pētījumi ar apskaužamu regularitāti atklāj, ka jaunieši principus, kā rīkoties ar naudu, iemācās ģimenē, taču vienlaikus atzīst, ka mājās budžeta plānošana varētu būt labāka.
Pasapņosim un uz mirkli iedomāsimies, ka trīs ceturtdaļas vidusskolu absolventu ir lietpratīgi finansēs un spēj racionāli izvēlēties augstskolu un studiju programmu. Vai augstākās izglītības sistēma Latvijā būtu tāda kā šobrīd? Vai problēmas un nepieciešamās reformas būtu tādas kā šodien? Nē, noteikti nē! Jo topošo studentu prasības būtu savādākas. Iespējams, būtu modernizēta studiju maksas sistēma un jaunieši par vienīgo savu finansiālo glābiņu neuzskatītu budžeta vietas. Iespējams, citi akcenti būtu studiju programmu akreditācijai, jo studenti nebūtu mierā ar to vien, ka programma akreditēta, bet daudz uzstājīgāk pieprasītu labu studiju kvalitāti. Savukārt augstskolām šīm prasībām būtu jāpiemērojas un kvalitāte jāpaaugstina atbilstoši tirgus prasībām vai arī jāaiziet no tirgus un jābankrotē.
Protams, augstākajā izglītībā procesi nenotiek tik vienkārši, lai tikai finanšu lietpratības palielināšana topošo studentu vidū būtiski uzlabotu visu nozari. Taču jauniešu labāka sagatavošana praktiskajai dzīvei ir veids, kā beigt kašķēties un beidzot sākt rūpēties arī par nākamo paaudžu izglītošanu. Citādi šobrīd, raugoties uz bezgalīgo stīvēšanos ap studiju programmu izvērtējumu un aizkavēto akreditāciju, gribas teikt: «Kungi, beidzam ākstīties, ja netiekam galā - likvidējam akreditāciju un domājam citu mehānismu, kā valsts var apliecināt augstskolu izdoto diplomu legalitāti.» Patiesībā jau studentus neinteresē nekas cits kā vien starptautiski atzīta diploma iegūšana par iespējami saprātīgāko maksu.
* Augstskolas Turība Attīstības padomes priekšsēdētājs