Radušos situāciju it kā var saprast, jo rīdznieki jau šobrīd turnīrā sasnieguši vairāk, nekā pirms sezonas cerēja, turklāt pret Himki nācās iztikt bez vadošajiem spēlētājiem, kas jau tā nevienlīdzīgo spēku samēru padarīja vēl atšķirīgāku. Jau pēc pirmās spēles vefiešu galvenais treneris Ramūns Butauts atzina, ka lielas cerības šajā divcīņā nelolo. Šī nolemtības sajūta gan nepatīkami pārsteidza. Sezonas izšķirošajās spēlēs jebkurā sporta veidā spēlētāji parasti raujas laukumā, lai vai kādas kaites būtu, taču no VEF Rīga komandas viena pēc otras pienāca ziņas par tiem, kuri savainojumu dēļ nespēlēs. Tā vietā, lai ierindā palikušie līderi plēstos par «kritušajiem», vefiešu treneri laukumā jau agri sūtīja jauno maiņu, simboliski izkarot balto karogu. Visu cieņu Anžejam Pasečņikam, Dāvim Gekam, Ivaram Žvīguram, kuri darīja, ko varēja, taču šajā līmenī viņu laiks vēl pienāks. Pēc daudziem gadiem.
Zīmīga bija arī situācija skatītāju tribīnēs. Izšķirošajās spēlēs astotdaļfinālā pret Astanas komandu un ceturtdaļfināla vienīgajā cīņā pret Eirolīgas grandu Himki skatītāju rindas bija, maigi sakot, pašķidras. Pēc oficiālajiem datiem trīs mājas spēlēs Arēnā Rīga bija 3000, 900 un 1500 skatītāju. Laikā, kad VEF Rīga raujas prom no Latvijas čempionāta un arvien noteiktāk raugās austrumu kaimiņu virzienā, līdzjutēji nebūt negāž arēnas sienas, lai redzētu šī turnīra komandas.
Nav pārliecības, ka Eirolīgas grands Himki skatītāju rindās ievilināja vairāk cilvēku, nekā ierastos uz Latvijas Basketbola līgas finālsērijas spēli pret BK Ventspils. Tas gan nav mainījis kluba vadības uzskatus. Spēle pret Himki bija pēdējā VEF Rīga spēle galvaspilsētā šosezon.