Likumprojekta anotācijā minēts, ka aizsargjoslā ap centralizētās ūdens ņemšanas vietām pastāv būtiski ierobežojumi - tajā nevar atrasties nepiederošas personas, kuras nav saistītas ar ūdens ieguvi. Ja centralizētā ūdens ņemšanas vieta pieder vienai personai, bet zeme ap to - citai, iznāk, ka īpašnieks savā īpašumā uzskatāms par nepiederošu personu, un tam ir aizliegtas jebkādas darbības šajā vietā, secinājusi VARAM. Tāpēc reāli to var uzskatīt par īpašuma tiesību atņemšanu un būtu nepieciešams risināt jautājumu par atlīdzību, ko pašreiz Aizsargjoslu likums neparedz. Valdība ministrijai uzdeva papildināt šo likumu, nosakot privātpersonas tiesības saņemt atlīdzinājumu, ja ierobežojumi aizsargjoslā ir tik lieli, ka pielīdzināmi īpašuma tiesību atsavināšanai.
Ministrijas sagatavotie grozījumi paredz, ka centralizētās ūdens ņemšanas vietas īpašniekam saprātīgā termiņā jāvienojas ar personu, kurai pieder zeme aizsargjoslā, par saimnieciskās darbības aizlieguma kompensēšanu. Ja to nav iespējams izdarīt, pašvaldība veic nekustamā īpašuma atsavināšanu stingrā režīma aizsargjoslas robežās. Pašvaldību aptaujā VARAM secinājusi, ka vismaz 32 gadījumos zeme ūdens ņemšanas vietā vai tās aizsargjoslā pieder trešajai personai, un ne visi no tiem ir juridiski atrisināti.
Tāpat likumprojekts paredz, ka turpmāk atsevišķās reizēs, piemēram, zvejnieki, jūras aļģu vācēji, drīkstēs pārvietoties ar mehāniskajiem transportlīdzekļiem piekrastes aizsargjoslā ārpus autoceļiem, tostarp, lai nogādātu kuģošanas līdzekļus. Līdz šim tas bija aizliegts. Šos likuma grozījumus Ministru kabineta komitejas sēdē plānots vērtēt pirmdien, 22. jūlijā, vēsta LETA.