«Mums vienmēr ir tik jautri! Neviens tad nav slims, nevienam nav jāčīkst par materiālajiem apstākļiem, viss ir labi,» gandarīta ir Ellas kundze. Tas nekas, ka vienā tādā burziņā seniore pamanījusies gan izsmieties, gan, neapdomīgi žigli kāpjot pa trepēm, pakrist un lauzt plecu. Plecs nu būs sadzijis, tagad vienīgi cītīgi jāiet uz vingrošanu. Šis negadījums, visticamāk, Ellas kundzi neapturēs, viņai nepatīkot, ka uz vecumu ļaudīm paliekot tādas vecīgas kustības - kā tas izskatās! Arī tagad Ella kustas ātri, neslēpjot temperamentu. «Es visu dzīvi esmu bijusi aktīva. Uzskatu - ja kaut ko dara, tad dara, un, kas jādara, tas jādara ātri,» saka LLU Emeritus goda profesore Ella Muižarāja.
Balvu dzīves skola
Profesores vecāki pirms Pirmā pasaules kara dzīvojuši Rīgā. «Mans tēvs bija mūrnieks, īsts piebaldzēns, māte šuvēja, abi ienākuši no laukiem. Kad sākās karš, vecāki aizbrauca uz Kaukāzu netālu no Pjatigorskas. 1923. gadā atgriezāmies Latvijā pie manas mātes vecākiem laukos netālu no Cēsīm,» stāsta Ella Muižarāja. Pēc tam ģimene pārcēlusies uz dzīvi Balvos. Ellas kundze teic - Balvos viņai esot bijusi laba dzīves skola: «Tur es nezināju, ka būtu jāšķir bagātie no nabagiem, tur visi bijām vienlīdzīgi.» Bērnības sapņi jaunajai meitenei esot bijuši «diezgan piezemēti». «Zināju, ka studēt man nebūs iespējams, jo ar lielām grūtībām vecāki mani izskoloja jau ģimnāzijā. Mūsu ģimenē visi strādāja godīgi, taču lielu līdzekļu nebija un lielu sapņu man nebija,» atceras Ellas kundze.
Kad pabeigusi ģimnāziju, drīz sācies karš. Vecāki aizbraukuši uz laukiem, jo māte ilgojusies pēc īsta dārza. Ella kopā ar 14 gadu vecāko brāli palikusi Balvos. «Pirmās kara dienas man šķita vēl briesmīgākas, nekā patiesībā bija,» stāsta seniore. Tolaik viņi abi ar brāli nolēmuši doties uz Krieviju. «Apbrīnojami - mēs šai ceļā vairākkārt pazaudējāmies un satikāmies, liktenis turēja kopā. Brīnos, kā man nebija izmisuma, jo es taču nekur tālāk par Balviem nebiju braukusi. Sākumā nonācu Gorkija apgabalā. Kā tolaik brīnījos par nabadzību, kas tur valdīja! Tādu nevarēju iedomāties. Tajā pašā laikā - tik dzīvespriecīga tauta! Ir siena laiks, visi sēž uz lieveņa, dzer tēju bez cukura, spēlē ģitāru, ir pulksten četri pēcpusdienā, bet darbā vēl neiet. Mēs paši, kas tur bijām no Balviem atmukuši, gājām un lūdzām, lai mums dod darbu. Tā dzīvot nebijām pieraduši,» atminas Ellas kundze.
Pēc tam jaunā sieviete devusies uz Novosibirskas apgabalu pie savu vecāku paziņām, tā 1941. gadā nokļuvusi Sibīrijā. Strādājusi rūpnīcā pa 12 stundām dienā. Novosibirskā iepazinusies ar cilvēku, kurš rūpējies par latviešu jauniešiem, tos, kuriem bijusi ģimnāzijas izglītība, mudinājis iet mācīties uz Timirjazeva lauksaimniecības akadēmiju. To gan Ella nav pabeigusi, aizbraukusi uz Maskavu, bet 1945. gadā atgriezusies Latvijā un bijusi starp tiem pirmajiem, kuri sākuši studēt Lauksaimniecības akadēmijā.
Akadēmija ir otrās mājas
Pēc augstskolas beigšanas 1948. gadā Ella Muižarāja palikusi strādāt turpat akadēmijā, Botānikas katedrā, kur pavadījusi 46 darba gadus. «Izgāju visas iespējamās amata pakāpes. Akadēmija ir manas mājas, tikpat tuvas kā personīgās,» pārliecinoši teic profesore.
Lauksaimniecības doktores zinātnisko grādu viņa saņēma 1992. gadā, pēc diviem gadiem seniorei piešķirts LLU Emeritus goda profesores diploms. Taujāju - kā tas izdevies sievietei, kurai jaunībā nebija lielu, pārdrošu sapņu? «Pirms nokļuvu Timirjazeva akadēmijā Samarkandā, biju beigusi traktoristu kursus. Strādāju sovhozā par traktoristi. Visi darba spējīgie vīrieši bija mobilizēti. Tas bija viens no grūtākajiem laikiem manā dzīvē, gan fiziski, gan morāli. Četros cēla augšā, aizveda uz lauka, un bija jāstrādā līdz tumsai. Bet, vienalga, kur mani sūtītu, gāju bez vārda runas, vai diena, vai nakts. Toreiz likās - jo labāk strādāsim, jo ātrāk nonāksim mājās. Un pēc kara visi bijām noskaņoti - jāstrādā, jāmācās, jāuzvedas pēc iespējas labāk. Tā morālā latiņa vienmēr bija augsta. Es vienmēr centos strādāt tā, lai neviens nevarētu aizrādīt,» saka Ella Muižarāja.
Zemei pieskarties
Kopš Ella Muižarāja aizgāja pensijā 1996. gadā, viņas lielākais dārgums ir ģimene. Pensija bijusi 26 lati, bet abi ar dzīvesbiedru iztikuši, cītīgi strādājot savā dārziņā. Ella tolaik meitai palīdzējusi audzināt bērnus, tagad lielākais prieks saistās ar mazmazbērniem. «Esmu laimīga, ka viņi visi ir Latvijā, ieguvuši izglītību. Jā, katrs ir savā dzīvē, mēs nesatiekamies bieži. Visi strādā. Atceros, arī man kādreiz likās, ka darbs ir pirmajā vietā un ģimene otrajā, bet mana meita teica, ka to nav izjutusi. Paldies Dieviņam, mums ir labas attiecības. Tas, ka pensija maza, man ir otrajā plānā, jo zinu, ka mana ģimene mani nepametīs,» stāsta Ella un rāda savus adījumus mazmazmeitiņai. Raksts ir tik smalks! «Bez adīšanas nevaru dzīvot! Savējos es apģērbju, un ģimene liela - desmit cilvēki. Bet vēl taču ir mazmeitu znoti - tos es saucu par mazznotiņiem,» smej seniore.
Vēl kundzei patīk ceļot, laukos pie mazmeitas parušināties pa dārzu: «Man vajag ar rokām pie zemes pieskarties.» Viņai arī patīk apmeklēt teātri, operu - par to gādājot mazmeitas vīrs. «Man ir tik daudz ko darīt, es negarlaikojos. Domāju - vecumā ir jānolemj, tu gribi dzīvot vai nīkt un gaidīt, kad tev atnāks pakaļ. Un, ja gribi dzīvot, daudz kas ir jāpārdomā,» uzsver Ella Muižarāja, viņa turpina: «Vispirms jāsāk meklēt, kas šai dzīvē ir labs. It kā daudz nav, bet, ja sāk nopietni domāt - kas tad ir slikts? Kritēriji katram, protams, atšķiras. Man ir draudzene, bijusī studente, un mēs protam priecāties par sīkumiem. Par to, ka viņas mazmeita beidzot atvedusi dāliju gumus. Par to, ka mana mazmeita dzied. Par to, ka uzziedējusi puķe. Tās ir mērauklas.»