(F.Lista virtuozā _Spāņu rapsodija,_ polifoniski izsmalcinātās spāņu XVII gs. baroka meistara A.Soleras sonātes, mūsdienu komponista Dž.Serveljo jaundarbs un pianista paša opuss _Astora Pjacollas sirdspuksti.)_ Teiktais nav nedz glaimi, nedz pārspīlējums: ievērojamās koncertzālēs viņš spēlējis daudzas izcilas klavieres un arī Latvijā pirmais iemēģinājis vairākus jaunos _Steinway._ Tomēr tieši ar RSU _Steinway_ viņš vēlētos (un arī publiski apsola!) prezentēt Solera CD, ko ierakstīs Spānijā.
Taču stāsts šoreiz nav par to. Arī ne par Riharda Dubras oratorijas Cantus in aeternum atskaņojumu - CD prezentāciju pašas RSU jauktā kora Rīga, solistu un Andra Veismaņa diriģētā Vidzemes kamerorķestra sniegumā. Stāsts ir par brīnumu, kas, spītējot bezcerīgajam haosam Latvijas saimniecībā, še īstenots klusām, bez skaļas lielības un arhitektu ambīcijām, toties mērķtiecīgi un neatlaidīgi. Neiekārdinot «kampējus». Neoficiāli par Pārdaugavas koncertzāli dēvētajā RSU Aulā jau pirmajā koncertā dzirdētais, jo īpaši klaviermūzika, skanēja ļoti labi. Par to jāpateicas ne tikai mūziķiem un Hamburgā iegādātā koncertflīģeļa kvalitātei, bet arī akustikai, ko nodrošina telpas proporcijas, materiāli, speciālie akustiskie ekrāni sienās. Šajā zālē ar 598 skatītāju vietām labi skanēs arī citreiz. Pusloka amfiteātrī skatuvi var lieliski vērot no jebkuras vietas. Bet aiz skatuves ir visa nepieciešamā infrastruktūra, pat dušas māksliniekiem, kā nav mūsu galvenajā koncertzālē Lielajā ģildē. Bet par Steinway - pietiks, ja atcerēsimies, cik ilga un sarežģīta bija cīņa gan Pianisma zvaigžņu festivālam Liepājā, gan Dzintaru koncertzālei (kur vāca ziedojumus), pat Lielajai ģildei (Kultūras ministrijai), līdz beidzot tika pie valsts galvenās koncertzāles cienīga instrumenta.