Nu jā, liku aizjūgt kalešu, iesēdināju tajā Trezoru un braucu atpakaļ uz mājām. Mājās viņu apskatīju un visas brūces apmazgāju, - tā, es domāju, rīt ar gaismiņu aizvedīšu viņu uz Jefremovas apriņķi pie pūšļotāja. Šis pūšļotājs - vecs vecis, tīrais brīnums, apvārdo ūdeni, bet citi stāsta, ka viņš tajā ielaižot čūskas slienas, - iedos viņam izdzert kausiņu, un kā ar roku noņems. Pie viena, domāju, Jefremovā nolaidīšu sev asinis, tas derot pret pārbīli, tikai skaidrs, ka no bedrītes, nevis no rokas.
- Kurā vietā tāda bedrīte ir? - kautrīgā ziņkārē iejautājās Finoplentova kungs.
- Jūs to nezināt? Šī pati vieta, uz dūres pie īkšķa, kur ieber no radziņa tabaku, - šite te! Asiņu nolaišanai pa pirmo, tāpēc, ka, spriediet paši, no rokas nāks dzīslu asinis, bet tur tās nedabiskas. Dakteri to nezina un nepieprot, kur nu šiem, parazīta vāciešiem! Ar to vairāk nodarbojas kalēji. Un - kas par izveicību! Notēmē kaltiņu, ar āmuriņu klikš, un - darīts!... Nuja, kamēr es prātoju par to visu, ārā jau pavisam tumšs, laiks likties uz auss. Apguļos es gultā, un Trezors, skaidrs, ka turpat. Bet - vai nu no izbīļa, vai sutoņas, no blusām vai no domām - nevaru aizmigt, lai tur vai beigts! Tāda grūtsirdība pārņēmusi, ka ne aprakstīt nevar: gan padzēros ūdeni, gan attaisīju lodziņu, gan nospēlēju uz ģitāras Kamarinskaju ar itāliešu variācijām... Nekā! Kaut kas trenc mani no istabas ārā, un - cauri un beigts! Beigu galā izšķīros - paņēmu spilvenu, segu, palagu un cauri dārzam devos uz siena pūni, nu jā, ierīkojos tur. Un man, kungi, sametās tik labi: nakts rāma jo rāma, tikai vēsmiņa reizēm kā ar sievietes rociņu novelk pa vaigu, tāds svaigums, siens smaržo kā īsta tēja, ābelēs čirkstina sienāži, te uz joni paipala uzrauj, un tu, cilvēk, jūti, ka viņam, putniņam, arī jauki tā pasēdēt rasā ar draudzeni... Bet pie debesīm tāds krāšņums: zvaigznītes zaigo, te uzpeld kāds mākonītis, balts kā vate, bet arī tas kustas tik tikko...
Šajā stāsta vietā Skvorevičs nošķaudījās, un nošķaudījās arī Kinarevičs, kas nevienā vietā un lietā neatpaliek no drauga. Antons Stepaničs atzinīgi paskatījās uz abiem.
- Nuja, - Porfīrijs Kapitoničs turpināja, - tā nu te guļu, un atkal miegs ne acī. Man uznākušas pārdomas, bet visvairāk es pārdomāju par augstāko gudrību, ka, raugi tik, šis Prohoričs, sak, man patiesīgi izskaidrojis par brīdinājumiem, un - kāpēc tieši ar mani tādi brīnumi atgadās? Patiesībā es brīnījos tāpēc, ka neko nevaru saprast, bet Trezoriņš, saritinājies sienā, ik pa brītiņam iesmilkstas - viņam sāp pušumi. Un vēl es jums teikšu, kas man nedod gulēt, jūs man neticēsiet, - mēness! Tas nostājies man taisni priekšā, šitāds apaļš, prāvs, dzeltens un plakans, un vēl tik nekaunīgs un uzbāzīgs... Beidzot es viņam parādīju mēli, patiesi! Ko tu te, domāju, esi tik ziņkārīgs? Aizgriežos nost, bet šis lien man ausī, spīd virsū pakausim - aplej taisni kā ar lietutiņu, atveru acis - kas man atliek? Katru smildziņu, katru zariņu sienā, vissmalkāko tīmeklīti - visu skaidri izceļ, ka prieks! Nekas neatliek - atspiežu galvu rokā un sāku skatīties. Citādi nevar, nezinu, vai ticēsiet, bet acis man kā zaķim, tā vien veļas uz āru, it kā tām ne jausmas, kas tas miegs tāds ir. Ar šīm pašām acīm visu, liekas, tā arī būtu aprijis. Pūnes vārti līdz galam vaļā, lauks pārredzams vai pa piecām verstīm. Es nu tā skatos, skatos, pat nenomirkšķinos... Te uzreiz man rādās, ka tā kā kaut kas pametas - tālu, tālu... Tā, kā būtu parēgojies. Ilgs laiks nebija pagājis, kad atkal aizšaujas ēna - nu jau kriksīti tuvāk, pēc tam atkal - vēl tuvāk. Kas tas tāds, es domāju, zaķis vai kā? Nē, es domāju, šis par zaķi prāvāks, un solis arī cits. Skatos - ēna atkal parādās, nu tā jau kustas pa aploku, bet aploks mēnesnīcā blāvens, kā viens liels traips, viss skaidrs: zvērs - vai lapsa, vai vilks.
(Noslēgums 19. aprīļa numurā)