Valsts vides dienesta pārstāvis Nikolajs Liskins jau pagājušajā nedēļā ziņoja, ka Kaņiera, Babītes un Slokas ezeros sākusies zivju slāpšana, jo skābekļa daudzums šajos ezeros ir nepietiekams elpošanai. Zivis ziemā var izdzīvot, ka skābekļa daudzums ūdenī ir 4 miligrami litrā. Ja skābekļa kļūst mazāk par 2 miligramiem litrā, sākas zivju masveida slāpšana. Kaņiera ezera lielākajā daļā skābekļa daudzums tagad ir zemāks par kritisko robežu. Zivis slāpst arī Latvijas mazajos ezeros un dīķos.
Ieraudzījuši zem ledus mirstošas zivis, cilvēki parasti meklē pēc vainīgā. Taču šis ir tas gadījums, kad vainīgos cilvēku starpā meklēt nevajadzētu, jo zivju slāpšana mūsu klimata zonā ir neizbēgama parādība. Tā arī nosaka sugu sastāvu ezeros. Ihtiologs jau pēc ezera zivju faunas sastāva var noteikt, vai šis ezers ir «slāpstošais». Piemēram, ja makšķernieks normāla lieluma ezerā nedabū plaužus un pličus, viņš var būt samērā drošs, ka šajā ezerā zivis ir slāpušas. Kaislīgiem brekšu copmaņiem jārēķinās ar to, ka šogad viņu lomi daudzviet būs mazāki ne tikai meistarības trūkuma dēļ. Sirdsmieram neko daudz nepalīdz atziņa, ka daudzos ezeros zivju slāpšanu novērst ir praktiski neiespējami.
Grūtāk seklajos
To, cik nopietni ezeru zivis skars slāpšana, nosaka vairāki faktori. Pirmkārt, ziemas bargums - ledus dienu skaits. Ja uz ledus ir bieza sniega kārta, tā situāciju padara vēl sliktāku. «Ja sniega nav, kaut kāda minimāla fotosintēze arī ziemā ir iespējama,» stāsta Jānis Birzaks. It sevišķi tā saucamajam melnajam ledum gaisma iet cauri. Slāpšanas apmēri atkarīgi arī no tā, kāds ezers. Seklajos ezeros, piemēram, Kaņierī, Engurē, ūdens tilpums ir mazāks, tāpēc skābekļa resursi izsīkst ātrāk. Ja ūdenstilpei nav caurteces, ir vēl sliktāk. Taču dažreiz caurtekošos ezeros var rasties vēl sliktāka situācija, nekā ezeros bez caurteces - ja pietekas ezerā sanes daudz organisko vielu. Ezeros, kuros ir bijis daudz ūdensaugu vai kuros tie ir sanesti, zivīm kaitīgu gāzu izdalīšanās ir intensīvāka. Ja seklajā ezerā skābekļa trūkuma apstākļos ieplūst zivīm toksiskais sērūdeņradis, kā Kaņierī, aina kļūst pa visam bēdīga. Seklos dūņainos ezeros jau vasaras vidū viss skābeklis var būt patērēts, un sāk uzkrāties sērūdeņradis, metāns un ogļskābā gāze.Turpretim dziļajos ezeros, kur zivju «dzīves telpa» lielāka, tās ziemu pārlaiž daudz vieglāk. Skābekļa daudzuma ziņā ezerā dažādas vietas var atšķirties.
Mazos var glābt
Vai zivju slāpšanu var novērst? Jānis Birzaks ir samērā skeptisks, teikdams, ka tas iespējams tikai mazās ūdenstilpēs. «Parasti kā pirmo līdzekli min ūdens aerāciju, bet tas nav reāli simtiem vai tūkstošiem hektāru lielā ezerā.» Reālāks līdzeklis zivju slāpšanas novēršanai lielajos seklajos ezeros ir tā sauktā ūdensaugu kontrole - ar ūdensaugiem aizņemto platību samazināšana. Taču tas jādara jau vasarā. Pasaulē šim nolūkam tiek lietotas pat ķimikālijas.
Tik bargās ziemās, kā šī, zivju glābšanas pasākumi var izrādīties pārāk dārgi. «Varam jau prātīgi runāt, ka nepieciešams uzlabot liela ezera vides stāvokli, izsūknēt dūņas, izvākt augu atliekas un salikt aeratorus, kas pūtīs ūdenī skābekli, bet tad galu galā tās zivis iznāks zelta vērtībā,» saka Jānis Birzaks. Stipri lētāka un arī racionālāka nekā cīņa pret slāpšanu būtu zivju izmantošana, pirms tās nobeigušās, proti, izzvejošana tajos ezeros, par kuriem zināms, ka ziemā zivis tajos slāpst. «Vecos laikos, kad juta, ka gaidāma zivju slāpšana, ezeru centās apzvejot,» stāsta Birzaks. Ja šādu ezeru laikus apzvejo, pārējām zivīm skābekļa paliek vairāk. Racionāli raugoties, arī tagad vajadzētu ķerties pie zivju nozvejas, nevis vienkārši ļaut tām nobeigties.
Rotans nebēdā
Tomēr visas zivis bojā neies arī lielajos seklajos ezeros, ir pārliecināts Jānis Birzaks. Vietās, kur ezerā ieplūst upītes, tās atnes arī ar skābekli bagātāku ūdeni, tur zivis koncentrēsies. Arī dažādu sugu zivis slāpšanu panes dažādi. Izturīgākās ir karūsas, tad līņi. Arī pret Latvijā ievazāto rotanu ar ezera izslāpināšanas metodi nevar efektīvi cīnīties, viņš ir pietiekami izturīgs, lai pirms tam pagūtu piedalīties pārējo zivju bērēs. Vairāk skābekļa ir vajadzīgs ziemeļu zivīm un kustīgākajām.
Mazajās ūdenskrātuvēs, atšķirībā no lielajām, cilvēks zivīm var palīdzēt. Gan izcērtot āliņģus un ievietojot tajos salmus (lielajos ezeros āliņģu ciršana šādā ziemā būtu bezjēdzīga kaut vai tāpēc, ka tie tūlīt aizsaltu). Dīķa īpašniekam ir jādomā arī par to, cik daudz zivju viņa dīķī vēlams turēt ziemā. Par zivju slāpšanu atbildīgs ir ūdesnkrātuves nomnieks vai īpašnieks.
Copmaņiem - pārsteigumi
Ja sniegs un ledus šopavasar tomēr nokusīs, makšķerniekus pie ūdeņiem var gaidīt daži nepatīkami pārsteigumi. «Man pašam studiju laikos ir gadījies pavasarī ar čomu aizbraukt uz copi, neko nenoķert un pēc dažām stundām no vietējās tantes izdzirdēt: vai, dēli, ko tad jūs te, te jau izslāpis...» atceras Birzaks.