Nupat iznākušajā albumā Neizteiktie vārdi džeza dziedātāja Inga Bērziņa dzied latviešu komponistu sešdesmito gadu dziesmas, bet viņa nejūt sevi kā šī šobrīd modīgā viļņa sastāvdaļu, jo džezs vienmēr stāvējis malā no tā, kas ņirb visapkārt. «Man šī nav skriešana līdzi tendencei, ka tagad ir modē veco spēlēt. Galvenais bija paņemt melodijas un uztaisīt tā, lai tas atbilst šim laikam, kvalitātei un gaumei - man vienmēr gribas būt godīgai pret sevi,» saka Inga dienu pirms sava jaunā albuma prezentācijas Kalnciema kvartālā.
Iesaka rīkotāji
Šonedēļ viņa vada vokālās meistarklases XVI Starptautiskajā Saulkrastu džeza festivālā Minhauzena Undā, kur ceturtdien notiks arī jaunās programmas koncerts kopā ar dziedātājas uzticamajiem sabiedrotajiem -pianistu Madaru Kalniņu, kontrabasistu Andri Grunti un bundzinieku Arti Orubu. «Visi lika savas idejas iekšā, ja vajadzēja, pakašķējāmies tā riktīgi par to, ka šitas, piemēram, ir pilnīgs ārprāts - to nē. Mēģinām kaut ko citu! Tas ir tik forši, tik pozitīvi, ka cilvēki nav vienaldzīgi un, ja kaut ko dara, tad dara to nopietni un patērē savu garīgo enerģiju, lai radītu labu, kvalitatīvu produktu. Gribas cerēt, ka tā nav tikai tāda mūsu apsēstība un cilvēki sapratīs.» Saulkrastu festivāla rīkotāji Ingas un viņas draugu koncertu iesaka kā vienu no programmas pērlēm.
Daigas idejas auglis
Inga atzīst, ka tā nebūt nav bijusi viņas pašas ideja ķerties pie reti skanējušiem Raimonda Paula, Ringolda Ores, Ulda Stabulnieka, Aļņa Zaķa, Ivara Vīgnera un Ivara Birkāna sešdesmito gadu skaņdarbiem. «Nejauši vienā koncertā sēdēju blakus Daigai Mazvērsītei. Viņa saka: nu vajag taču tev kaut ko ierakstīt latviski. Es atbildu: Daigiņ, es saprotu, ka tu esi latviešu mūzikas patriote, bet es neesmu pārliecināta, ka man vajag to darīt. Bet es noklausījos, ko viņa man saka, un viņa tik pārliecinoši vienmēr runā. Viņa man saka: tu atnāc pie manis uz radio - es tev uzlikšu burvīgās dziesmas no tiem laikiem. Pāris nedēļu klusēju, jo vienkārši pārvārīju to domu, kā tas tiešām reāli būtu, un tad viņai piezvanīju. Ar to tas arī sākās. Sapratu, ka tās tiešām ir burvīgas dziesmas, kuras es nekad mūžā nebiju dzirdējusi.»
Kad par Daigas dāvāto ideju pastāstījusi saviem draugiem un kolēģiem mūziķiem, visi bijuši sajūsmā. Tomēr, ķeroties pie darba, sapratuši, ka tas viss nemaz nebūs tik vienkārši. «Drusku tā kā nobijāmies. Visvairāk gan nobijos es. Jo teksti - tā ir sešdesmito gadu lirika. Tā ir romantiska un dažkārt balansē uz banālā robežas, un negribējās neko tādu - lai no tā izvairītos, aranžējumus taisījām mūsdienīgus.»
Kad Inga zvanījusi Raimondam Paulam, baidoties, ka viņš ideju neakceptēs, komponists atbildējis, ka viss būšot kārtībā, tikai pieteicis, lai nesajauc dziesmu vārdus. Gandrīz visām - septiņām no deviņām dziesmām - vārdu autors ir Alfrēds Krūklis. «Jā, bet tas nav apzināti - viņš laikam ir bijis tā laika Guntars Račs,» puspajokam, pusnopietni saka Inga.
Tituldziesma rokrakstā
Izvēloties dziesmas, Inga pirmām kārtām skatījusies, lai tām būtu džeza intonācijas un vēl - lai tās nav zināmas. «Ļoti ceru, ka esmu trāpījusi. Piemēram, Saules dimanti - ļoti skaista dziesma, ko Aino Bāliņa reiz dziedāja. Tā melodija mani uzreiz apbūra - tie komponisti ir ģeniāli! Ringolds Ore vispār ir ļoti maz spēlēts.»
Inga arī uzsver, ka daļa no komponistiem aizgājuši nesen - Stabulnieks, Zaķis un Birkāns. «Jebkurš no viņiem ir teicis, ka mīl džezu. Ar visiem esmu kādreiz kādā koncertā uzstājusies. Ja savulaik pavadījumi bija uz džeza balstīti, tad tā dziedāšana pa virsu nebūt nebija tik džezīga. Bet es arī necentos -protams, spēlējos un mainu melodijas bišķiņ, tomēr mēģināju saglabāt to autora ideju,» stāsta Inga.
Stabulnieka dziesmu, kuras vārdā nosaukts albums, savulaik izpildījis Ojārs Grīnbergs, bet tā nekad nav kļuvusi populāra. «Kad radio pietrūka džezīgo dziesmu, meklēju notīs bibliotēkā un atradu gan šo Stabulnieka dziesmu, gan Ivara Birkāna dziesmu Aizsnigusī taka rokrakstā.»
Kaut arī pagātnes arhīvos atrodams milzum daudz šodien aizmirstu un, iespējams, nekad dienas gaismā tā īsti neizceltu šedevru, Inga apzinās, ka cilvēkiem vienmēr gribēsies izteikties un uzrakstīt ko jaunu. «Ar komponēšanu jau mēs nekad nerimsimies. Tai vecajai mūzikai tomēr piemīt kaut kāds tā laika štamps. Ak, dieniņ, cik es tur neizklausījos dziesmu arī par kolhozu laikiem! Visvairāk tās bija izpildījis Zigfrīds Račiņš. Vēl bija Valentīna Butāne - tas ir pilnīgs oldskūls! Burvīgi, bet tai pašā laikā vecmodīgi. Aino Bāliņa salīdzinājumā ar viņu izklausās vienkārši pēc Amerikas.»