Veclaicenes zemniekdēla Jāņa Mauliņa garīgā tapšana iekrīt Staļina un Hruščova gados. Pēc Alūksnes vidusskolas viņš iestājas Fizkultūras institūtā, taču jau drīzumā kolhoza talkā zaudē roku. Seko studijas Juridiskajā fakultātē, bet atkal neveiksme - viņu izslēdz no universitātes par dogmatiskās domāšanas kritiku. Jurisprudenci gan Mauliņš vēlāk apgūst, taču dzīves pamatlīniju ar to nesaista. Savā mūžā viņš pieredzējis tuvu pie 20 darbavietām, bijis arī VI Saeimas deputāts. Tomēr galvenais veikums un guvums ir rakstniecība.
Mauliņš sarakstījis vairākus stāstu krājumus, bet smagumcentru literārajā mantojumā veido viņa romāni. Mauliņš netiecas pēc gleznieciski spilgtām ainām vai asiem sižeta pavērsieniem, bet cieši turas pie ikdienišķās dzīves. (Liekas, nav nejaušība, ka divu grāmatu nosaukumā likta pelēkā krāsa.) Sadzīves norises, stabilas ģimenes attiecības, cilvēka stiprums šauros eksistences apstākļos, kur gaišās puses nav tik viegli ieraugāmas, - tā ir Mauliņa joma pirmajā romānā Kājāmgājējs (1974), kas piesaista lasītāju uzmanību, vienlaikus izraisot nepatiku toreizējos «vadošajos biedros». Jo Mauliņš ir nācis ar savu vērtību sistēmu, kurā liela loma ir cilvēku savstarpējām attiecībām, ne t.s. ražošanas problemātikai vai kādreiz populārajai cīņai par gaišo nākotni.
Mauliņa romānos biedrojas prozas rakstnieks ar publicistu, ar ieinteresēta zinātnieka tipu. Pats būdams kuplas saimes galva, viņš savulaik daudz rakstījis par ģimenes problēmām, bērnu audzināšanu, par demogrāfijas jautājumiem. Racionālās un pilsoniskās domāšanas sakņojums jūtams romānos Spriegums (1973-1974) un Ragana (1981).
Pētnieka zinātniskā urdoņa atklājas arī Mauliņa vēsturiskajos romānos Pēdas (1980) un Tālava (1990). Romāns Pēdas piedzīvojis ekranizējumu filmā Vilkatis Toms. Daži prozas darbi adresēti jaunatnei.
Jānis Mauliņš bija stipra rakstura un netrafaretas domāšanas cilvēks. Bet viņš nebaidījās atstāt naivuļa vai pat vientiesīša iespaidu, jo tas likās saistoši: varēja uzzināt ko jaunu, varēja arī polemizēt.
«Tā literatūra, kas nesakņojas dzīves īstenībā, izputina literatūru,» - tāda bija Jāņa Mauliņa atziņa. Šā vadmotīva ievērošana sagādājusi rakstniekam paliekošu vietu latviešu literatūrā.
Jānis Čākurs, Latvijas Rakstnieku savienība