Ikdienā par ūdens kvalitāti peldvietās parasti aizdomājamies vienīgi tad, kad izskan aizliegums kādā no tām peldēties. Veselības inspekcija ir tā instance, kuras speciālisti kontrolē peldūdeņu piesārņojuma pakāpi. Kādi ir ūdens kvalitātes kritēriji un kopējā ūdens tīrības aina mūsu ūdenstilpēs, skaidro Veselības inspekcijas Sabiedrības veselības nodaļas vecākais speciālists, vides veselības analītiķis Normunds Kadiķis.
Galvenais indikators
Vides veselības analītiķis atzīmē, ka pēdējos gados peldūdeņu kvalitātes rādītāji gan Latvijā, gan Eiropas ūdeņos kopumā kļūst aizvien labāki. Tiek būvētas jaunas notekūdeņu attīrīšanas iekārtas, ieviestas jaunākas ražošanas tehnoloģijas un veikta videi draudzīgāka lauku apsaimniekošana, lai mazinātu iespējamo ūdentilpju piesārņojumu. Taču joprojām aktuāls ir peldvietu īslaicīgais piesārņojums, kuru iepriekš prognozēt bieži vien nav iespējams.
Svarīgākais kritērijs attiecībā uz ūdens kvalitāti ir cilvēka veselības drošība, pasargājot no draudiem saslimt ar kādu no zarnu infekcijām, ja peldvietā nokļuvuši fekālo piesārņojumu saturoši notekūdeņi. Kā skaidro N. Kadiķis, peldūdeņos tiek uzraudzīts zarnu nūjiņu un zarnu enterokoku daudzums - tie ir fekālā piesārņojuma indikators. Ja zarnu nūjiņu skaits pārsniedz 2000 šūnu uz 100 mililitriem (ml) ūdens, iedzīvotājiem tiek ieteikts nepeldēties konkrētajā peldvietā. Tā ir pirmā piesārņojuma pakāpe, ar kuru rēķināties ieteicams jutīgajām iedzīvotāju grupām - maziem bērniem, vecāka gadagājuma cilvēkiem, tiem, kam novājināta imunitāte.
Kad ūdenī konstatē virs 3000 zarnu nūjiņu šūnu uz 100 ml ūdens, Veselības inspekcija nosaka aizliegumu peldēties. Oficiālās peldvietas apsaimniekotājam - tātad pašvaldībai, kura izvēlas nozīmīgākās peldvietas savā teritorijā, iekļaujot tās Ministru kabineta noteikumos, oficiālo peldvietu sarakstā, - ir pienākums peldvietā uzstādīt brīdinājuma zīmes un, iesaistot arī pašvaldības policijas spēkus, sodīt tos, kuri neievēro aizliegumu.
Informē nekavējoties
Informāciju no Veselības inspekcijas par ūdens paraugu ņemšanas grafiku pašvaldības saņem jau 15. maijā - pirms sezonas sākuma. Ūdens paraugi analīzēm tiek ņemti reizi mēnesī peldsezonas laikā līdz 15. septembrim. «Eiropas Savienības (ES) direktīva paredz, ka minimālais skaits ir četri paraugi sezonas laikā un tiem jābūt vienmērīgi izkliedētiem. Šo prasību pārsniedzam, ņemot piecus paraugus. Pirms sākās ekonomiskā krīze, paraugus ņēmām biežāk - divas reizes mēnesī, jo tad ir lielākas iespējas uzķert tā saucamo epizodisko ūdens kvalitātes pasliktināšanos,» skaidro N. Kadiķis.
Pēc katras ūdens parauga ņemšanas speciālisti veic operatīvo ūdens kvalitātes novērtēšanu, nosakot, vai peldvietā atļauts, nav ieteicams vai aizliegts peldēties. «ES direktīva prasa novērtēt ilglaicīgo kvalitāti - tas ir otrs ūdens kvalitātes novērtēšanas veids, ko veic, izvērtējot iepriekšējo četru peldsezonu datus katrā peldvietā. Dati tiek apkopoti, analizēti un pēc tiem piemērota ilglaicīgās kvalitātes gradācija, kurā ietilpst četras klases - izcila, laba, pietiekama vai zema kvalitāte. ES noteiktā prasība ir līdz 2015. gada peldsezonas beigām sasniegt vismaz pietiekamu ūdens kvalitāti visās peldvietās,» stāsta N. Kadiķis.
Ūdens kvalitātes analīžu rezultāti Veselības inspekcijā ir zināmi divu dienu laikā. Ja tie norāda uz aizdomām par zarnu nūjiņu klātbūtni, ūdens paraugs tiek analizēts papildus, līdz galīgais slēdziens kļūst zināms vēl pēc diennakts. Iedzīvotāji visātrāk informāciju par peldūdeņu kvalitāti var iegūt Veselības inspekcijas mājaslapā, kur jaunākie dati ar dzeltenu vai sarkanu karodziņa krāsu kartē tiek ievietoti nekavējoties. «Lai operatīvi varētu sniegt ziņas pašvaldībai, jau sezonas sākumā pašvaldībām lūdzam nominēt konkrētus cilvēkus, ar kuriem sadarbosimies. Ja ūdens kvalitāte ir slikta, pašvaldība par to tiek informēta nekavējoties,» stāsta N. Kadiķis. Piesārņotā peldvietā pēc nedēļas tiek ņemts atkārtots paraugs. «Pieredze rāda - ja piesārņojums bijis epizodisks, pēc nedēļas ūdens paraugs būs tīrs. Nonākot dabas ūdeņos, dažās dienā fekālās baktērijas zaudē dzīvotspēju, tātad ar tām peldvietā var inficēties tikai piesārņojuma sākumā. Taču ir bijušas arī neizskaidrojamas situācijas, kad augsts piesārņojuma līmenis saglabājas ilgāku laiku. Tas parasti norāda uz pastāvīgu piesārņojuma avotu, saistītu, piemēram, ar attīrīšanas iekārtu darbību,» stāsta N. Kadiķis.
ES direktīvas statūtos par ūdens kvalitātes pārvaldību noteikts katrā valstī izstrādāt katras oficiālās peldvietas ūdens aprakstu. Tādi ir arī Veselības inspekcijai. «Aprakstā tiek analizēti arī iemesli, kas var ietekmēt peldvietas ūdens kvalitāti, noteikti tuvākie piesārņojuma avoti. Sadarbojamies ar Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centru, kas veic virszemes ūdeņu ekoloģisko monitoringu. Situācijās, kad ūdenstilpes ilglaicīgā kvalitāte ir zema, problēmu iespējams risināt sateces baseina pārvaldības plāna ietvaros, lai pašvaldība varētu veikt nepieciešamos darbus notekūdeņu attīrīšanai,» skaidro N. Kadiķis.
Situācija uzlabojusies
Jaunā ES direktīva par peldūdens kvalitātes pārvaldību, ko Latvija sāka ieviest 2008. gadā, optimizējusi novērtējuma sistēmu, kā ūdens kvalitātes indikatoru atstājot tikai divus - zarnu nūjiņu un zarnu enterokoku - rādītājus un zarnu infekcijas definējot kā būtiskāko draudu cilvēka veselībai, norāda N. Kadiķis. Viņš turpina: «2011. gadā ieguvām četrus peldsezonu datus un varējām sākt peldvietu ūdens kvalitātes ilglaicīgo novērtēšanu. Pirmajā novērtējumā zemu ūdens kvalitāti uzrādīja trīs vietas Latvijā - Vidzemes jūrmalā Ainažos, Vecāķos, kā arī Siguldā pie Gaujas.» Vides veselības analītiķis uzskata, ka Vidzemes jūrmalas peldvietās ūdens vienmēr bijis sliktākas kvalitātes, ko var skaidrot ar Rīgas jūras līča hidroloģiskajiem apstākļiem. Taču, tā kā notekūdeņus parasti novada tekošās ūdenstilpēs, sliktākā stāvoklī vienmēr būs upju peldvietas.
Tomēr iepriecinošs ir fakts, ka saskaņā ar Veselības inspekcijas nu jau četras reizes peldvietās veikto ilglaicīgo novērtējumu 2014. gada novērtējumā 34 peldvietās Latvijā ūdens kvalitāte bija izcila un 12 peldvietās - laba. «Mums nav nevienas zemas ūdens kvalitātes peldvietas un nevienas peldvietas ar pietiekamu ūdens kvalitāti - lai arī pietiekama atbilst direktīvas prasībām, jo nerada nopietnu risku peldētāju drošībai. Situācija ir uzlabojusies,» uzsver N. Kadiķis. Tiesa, pagaidām ilglaicīgās kvalitātes novērtējumu nav iespējams veikt astoņām jaunākajām peldvietām, jo tām vēl nav savākti četru peldsezonu dati.
Vai patiesi Latvijas ūdeņi kļuvuši tīrāki? «Pašlaik lieli līdzekļi no ES fondiem tiek ieguldīti tieši ūdenssaimniecības sakārtošanai - notekūdeņu attīrīšanai, infrastruktūras rekonstrukcijai,» norāda Veselības inspekcijas pārstāvis. Jūras piekrastes peldvietās esot grūti noteikt iemeslu, kāpēc ūdens kvalitāte tajās pasliktinās epizodiski. Viens varētu būt atpūtnieku nehigiēniskā uzvedība, tāpēc oficiālo peldvietu labiekārtošanā obligāta prasība ir tualetes iekārtošana. Atpūtniekiem jāņem vērā - ja dabas ūdeņos patogēnās zarnu baktērijas izdzīvo ne ilgāk par nedēļu, tad krastā fekāliju masā dzīvotspēju tās var saglabāt mēnešiem ilgi. Dabiskās vajadzības kārtojot pat ne ūdenī, bet piekrastes zonā, ar lietusgāzēm fekālijas tiek ieskalotas ūdenstilpē.
Otrs iemesls varētu būt notekūdeņu nesankcionēta izgāšana no jūras transportlīdzekļiem. Kruīza kuģiem, jahtām notekūdeņi būtu jānodod ostās - šādu iespēju nodrošina attiecīgās ostas pārvalde, taču prasību ievērošanu esot grūti izkontrolēt. Turklāt stingrs aizliegums notekūdeņus novadīt Baltijas jūrā tikšot pieņemts tikai pēc dažiem gadiem. «Ja notekūdeņi tiek izgāzti relatīvi tuvu peldvietai un ir attiecīgās straumes, piesārņojuma draudi nav izslēgti. Patiesībā peldvietu var piesārņot arī daži cilvēki vai pat viens. Kādreiz pamperu nebija - ja tagad peldvietas tuvumā izmazgās viena zīdaiņa autiņus, ūdenī uzrādīsies visi fekāliju indikatori līdz pat otrajai - peldēšanās aizlieguma pakāpei,» uzsver N. Kadiķis.