Labi zināmi izteicieni - «pēc kaujas visi gudri», «ja tantei būtu riteņi» utt. Notikušais tiek pieņemts kā acīmredzot visloģiskākās apstākļu sakritības rezultāts, kuram alternatīvus variantus apspriest ir lieka laika tērēšana. Jāatzīst, ka arī profesionālajā vēstures zinātnē attieksme pret «kā būtu, ja...» piegājienu, aprakstot nozīmīgus notikumus, ir bijusi visai nīgra un noraidoša. Zināmā mērā šādā attieksmē vainojami paši alternatīvās vēstures entuziasti, kuri savām versijām nereti izvēlējās eksotiskas tēmas. Piemēram, kā būtu iegriezusies vēsture, ja Kleopatrai uz deguna būtu uzmetusies pūtīte, viņa nebūtu savaldzinājusi Marku Antoniju, Roma būtu attīstījusies citādi utt. Tomēr pēdējā laikā šai metodei pievēršas arī atzīti vēsturnieki, piemēram, nesen viena no mūsdienu pazīstamākajiem, N. Fērgusona, redakcijā iznāca krājums Virtual History, kura autori nebaidās ķerties klāt tādām tēmām kā «kas notiktu, ja Hitlers būtu uzvarējis Staļinu, ja Džonu Kenediju nenošautu».
Skaidrs, ka Latvijā vēsturniekiem ir pārāk daudz darba un pārāk maz resursu, lai viņi atvēzētos šādiem intelektuāliem vingrinājumiem. Tomēr Latvijā ir niķis pēdējo divdesmit gadu notikumus uzskatīt par «necilājamiem» un alternatīvas - par vainīgā meklēšanu vai valstij vienīgi pareizā kursa apšaubīšanu, kas izskatās pēc politiski «nepareizas» domāšanas. Bet runa jau nav par to - alternatīvu modeļu aplūkošana var būt vienkārši noderīga kā jebkura analīze, papildu faktu sagrupēšana. Vai valstij vajadzēja glābt Pareksu tā, kā tas tika darīts? Ļoti iespējams, ka citi varianti būtu sliktāki, tomēr to profesionāla izspēlēšana - tagad, nevis brīdī, kad nepieciešamība steidzīgi rīkoties nepieļauj šādas refleksijas, - dotu kādus derīgus secinājumus par valsts finanšu sistēmu, valsts iespējām reaģēt līdzīgās situācijās u. c. Kas notiks, ja Latvija nepievienosies eirozonai? - Kas tas par neprofesionālu, populistisku jautājumu?! Cik var atkārtot pievienošanās ieguvumu uzskaitījumu!? Jāpievienojas, jo tas ir vienīgais, jēdzīgais variants! - Protams, mazliet grēko arī pievienošanās noderīguma apstrīdētāji, kuri tēmu izmanto ne tik daudz mierīgai analīzei, cik lai apstrīdētu valdības ekonomisko politiku pēdējos gados kopumā. Tomēr tas nav iemesls, lai, žargonā izsakoties, vienmēr dragātu tik uz priekšu. Kaut vai tāpēc, ka situācijas dažkārt atkārtojas. Piemēram, daudz dzirdēts par kļūdām, kas pieļautas iepriekš lauku politikā. Ja tēma paliek stadijā «bija kļūdas, pie kurām vainīgi A, B, C», tas ir viens līmenis; ja tiek izspēlēti citi rīcības varianti (zemes reformā u. c.), tajos varbūt parādītos kaut kas noderīgs arī šodienas situācijai, kad lauku politika atkal ir meklējumos.
Latvijā tiek izspēlēti IKP pieauguma varianti, modelētas nodokļu likmju izmaiņu potenciālās ietekmes - pareizi, bet noderētu alternatīvu loku paplašināt.