Dažbrīd teātris pat atgādina aktīva vulkāna krāteri, kura izvirdumi ir laikus ieplānoti un vienmēr aktivizējas vienu līdz divas nedēļas pirms pirmizrādes. Turklāt vecāki parasti cenšas atrunāt savas atvases no strādāšanas teātrī, jo tā nav nopietna nodarbošanās. Tas nenozīmē, ka nožēloju savu izvēli. Tieši otrādi, jo tajā pašā laikā teātris piedāvā ļoti nopietnu attieksmi pret nenopietnību. Nopietnību, tas ir, nopietnu attieksmi pret skatītāju, pieprasa pati publika, un nav iespējams to ignorēt. Tieši spēja izpildīt publikas pasūtījumu arī nosaka, kas man ir vai nav māksla. Publika pasūta mūziku, un mūsdienās, manuprāt, šī mūzika kļūst arvien harmoniskāka, piedāvājot arvien vairāk miera un skaidrības. Ja teātris runā tieši un spēcīgi, tad šis miers kļūst jau par vielisku matēriju, kas ir izturīga un jaudīga. Kaut gan miers dažreiz var nebūt komfortabls.
Tāpat kā aktieris viduslaiku tirgus laukumā nojauc robežas starp uzvedības normām vai saprātu un neprātu, tādā veidā radot līdzsvaru un vieglumu, tāpat arī komunikācijas māksla starp skatītāju un izrādi, manuprāt, ilgojas pēc viegluma. Jo nespeciālāk un brīvāk runās izrāde, jo efektīvāka būs šī komunikācija. Viens no neskaitāmi daudziem iemesliem, kāpēc es iestudēju Zelta zirgu, bija vēlme eksperimentēt tieši ar tēlainu literāru materiālu, kas ir piestrāvots ar revolucionāru garu un tautas nākotnes idejām, un šo piepildīto, nevienā vietā atelpu nepiedāvājošo darbu izstāstīt bez «liekā svara». Šis eksperiments tika īstenots, un tas deva ļoti daudz jaunu atziņu.
Viena no šādām atziņām ir, ka citā laikā un mums līdz galam neizprotamā kontekstā rakstīts darbs ir piestrāvots ar maģisku neziņas auru. Tas, iespējams, vairāk attiecas uz vēl senākiem darbiem nekā Zelta zirgs. Tieši literārā materiāla vecums, autora nacionalitāte, Zelta zirga gadījumā arī Lāčplēša iela, pa kuru pirms simts gadiem gāja skatītāji uz pirmizrādi, rada patīkamu un ziņkārību rosinošu neizprotamības gaisotni. Otra atziņa, ka Zelta zirgs nemaz nav tik smagnējs un sarežģīts materiāls, kā varētu šķist. To iestudējot, drīzāk notiek cīņa ar priekšstatiem, nevis cīņa ar simbolu sarežģītību.
Trešā atziņa, ka atšķirībā no Zelta zirga Nībelungi, Vecākā Eda un arī citi darbi ir daudz mazāk apdraudēti ar gatavām interpretācijas receptēm un pie iestudēšanas var ķerties faktiski bez priekšstatu kravas, ar ko būtu jātiek galā pirms mēģinājumu sākšanas. Šie senie darbi paver iespēju fantāzijai darboties bez šķēršļiem un palīdz izvairīties no jau iemītām takām. Šajā gadījumā man literatūra ir jauna darbības telpa, un tā veicina meklēt kopsaucējus ar teātra procesiem, kuri iedvesmo un uzrunā.
Mani ļoti pārsteidza kādas vācu radošās grupas komunikācijas eksperiments. Viņi 20 gadu darbojās komunikācijas nozarē un tikai nesen pievērsušies dažādiem teātra projektiem un performancēm. Viņu projekta nosaukums ir Galds, un tā ietvaros vairākām ģimenēm tiek samainīti viņu ēdamistabas galdi. Šie priekšmeti tiek izmantoti kā parasti, bet mērķis ir padarīt tos svešus. Šī paša projekta ietvaros 10 dienas pie ģimenes vēl var ierasties kāds pilnīgi nepazīstams cilvēks, kurš vienkārši vēlās atnākt ciemos un parunāties. Tātad šī performance notiek 10 dienas, un notikums balstās uz sveša galda klātbūtni un svešā cilvēka epizodisko klātbūtni. Projektā netiek izmantotas novērošanas kameras, kas nozīmē, ka nav skatītāju. Rezultātā projekts Galds ir izrāde, par kuras skatītājiem kļūst tie, kuri uzzina šīs izrādes koncepciju jeb notikuma kodu un restaurē šo situāciju savā uztverē tad, kad tā tiek izstāstīta. Tieši tajā mirklī izrāde tiek nospēlēta vēlreiz. Un to radīja katrs skatītājs individuāli. Dotajā gadījumā vācu komunikācijas jomas darbinieki ir radījuši situācijas kodu jeb notikuma kodu, kas rada izrādi jebkuram cilvēkam jebkuros apstākļos. Es ticu, ka šis ir viens no tiem gadījumiem, kad ar teātri nesaistītu cilvēku projekts var ienest svaigas idejas teātra mākslā.
Katrā ziņā nodarboties ar radošās enerģijas mākslu un tā izpausmes veidiem laikā, kad ļoti gribas atbrīvoties no dekoratīvisma un iegūt vieglumu, un laikā, kad virmo neizskaidrojama motivācija atgriezties pie seniem rakstiem, rada radošu izsalkuma sajūtu. To apmierinot, var kļūt par aktieri laikam, kurš režisē savu mākslas darbu. Atliek tikai ņemt vērā norādes, ieteikt kādu inovatīvu pavērsienu un saņemt par to divnieku vai kāda nezināma cilvēka «man patika», vai drauga sirsnīgu vēlējumu, vai apbalvojumu par ieguldīto darbu. Atliek tikai ļauties.
*Viestura Meikšāna iestudējumu Zelta zirgs Valmieras Drāmas teātrī Dienas gada balvas kultūrā žūrija novērtēja kā vienu no 11 aizvadītā gada kvalitatīviem un pārsteidzošiem mākslas faktiem