Šķiet, ka mūsdienās informācijas ir pietiekami daudz, tajā pašā laikā tā ir ļoti daudzveidīga, un bērni jautā agrākā vecumā nekā savulaik mēs, vecāki - redzot televīzijā higiēnas preču reklāmas, interesējoties, kā grūtnieces puncī esošais mazulis tur iekļuvis, dzirdot tādus vārdus kā «homoseksuālis» vai «prostitūta».
Kad un kā runāt ar bērniem par seksualitāti, attiecībām un skaidrot apstākļus, kā vispār rodas bērni? Ģimeņu modeļi un priekšstati par pareizu bērnu audzināšanu ir atšķirīgi, un skaidrs, ka vienotas receptes nav, ir tikai dažādas pieredzes. Tajās dalīties MiniDiena aicināja mūziķi Intaru Busuli - desmitgadīgā Lenija un piecgadīgās Emīlijas tēti, dūlu un topošo vecmāti Katrīnu Puriņu - piecgadīgās Beatrises un trīsgadīgās Šarlotes mammu, kā arī zīmolu komunikācijas speciālisti Inesi Apsi-Apsīti - divpadsmitgadīgā Kristofera, deviņgadīgo dvīņu Nelles un Niklāva un pusgadu vecā Lūkasa mammu. Sarunā piedalās arī Izziņas, atjaunotnes un kultūras centra Miervidi ģimeņu psihoterapeits Sandis Dūšelis - tētis trīs bērniem vecumā no diviem līdz septiņiem gadiem.
Vai atceraties, kad jūsu bērni uzdeva jautājumu: kā viņi radušies, kāda bija jūsu saruna?
Intars: Es neatceros vienu kaut kādu speciālu sarunu. Man šķiet, ka patlaban mani bērni visu jau zina, nekas viņiem nav jāpaskaidro. Informācija kaut kā pati atnāk, kad bērns par to interesējas. Tas notiek apmēram piecu gadu vecumā, kad bērni sāk mācīties lasīt, rakstīt un internets pieejams bez vecāku starpniecības. Un tur jau nu visu var uzzināt! Varbūt meita nesaprot tīri tehniski, kas kā notiek, bet manā ģimenē bērni zina, ka vajadzīga mamma un tētis, lai rastos mazulis.
Inese: Mums bija pārrunas, kad iznāca atkārtotais Zīlītes izdevums. Dvīņi bija to aizveduši uz sporta nometni, šķiet, septiņu gadu vecumā un visiem biedriem parādījuši, viņi tur kļuva tādi kā informācijas guru, kas skaidroja pārējiem bērnu rašanās jautājumus.
Intars: Jālaiž bērni nometnēs, skolās, lai izrunājas, ja ar ieguglēšanu vien nepietiek.
Inese: Tomēr jānočeko tie akcenti: ko bērns ieguglē, ir viena lieta, bet ko viņš no iegūtās informācijas saprot, varbūt pavisam kas cits, viņam var rasties maldīgi priekšstati.
Katrīna: Esmu par to, ka pirmā saruna par seksu un attiecībām ir ar mammu un tēti. Pirmais iespaids ir paliekošākais, un tieši tajā sarunā varam uzlikt svarīgos akcentus. Ja bērni redzēs, ka runājam brīvi un bez aizspriedumiem, dzirdot atšķirīgu informāciju vai interpretācijas, varēs man tikpat brīvi uzdot interesējošos jautājumus.
Intars: Ir daudzi vecāki, kam nav laika bērniem. Un bērns pieradis, ka dators viņu izklaidē, tā ir mūsdienu sērga, kas izplatās arvien vairāk. Tāpēc ļoti bieži tieši ārpus mājas gūtā informācija veido priekšstatus par attiecībām.
Sandis: Mainās laiks un informācijas pieejamība, kad iznāca Zīlīte pirmo reizi, bija informatīvs bads par seksa tēmām. Bet piecus gadus vēlāk jau parādījās joki: «Vecāki saka: «Parunāsim, kā rodas bērni.» Bērns savukārt uzprasa: «Māmiņ, ko tu gribi zināt?»» Varu piekrist, ka nav problēmas atrast informāciju, bet problēma ir vecākiem palīdzēt bērnam noorientēties informācijā. Mani reiz uzaicināja kā konsultantu uz kādu skolu, trešo klasi, kurā pedagogi bija noraizējušies par puiku, kurš izģērbās stundās un uzmācās klasesbiedrenēm. Izrādījās, ka viņa vecākiem ir ļoti brīvi uzskati un mājās stāv pornogrāfijas ieraksti plauktiņā pie DVD atskaņotāja, pieejami arī bērnam. Mazajam līdz ar to radās pārsātinātība, zēns nesaprata, ko ar to informāciju darīt. Vecāki nenodrošināja informācijas filtru, pakāpeniskumu.
Inese: Viena lieta ir tas, ko bērns saprot un apzinās, viņa filtrs, otra lieta - kā rīkoties pieprasa klasē, jauniešu kolektīvā, lai viņš būtu stilīgs. Mājās tā nerunā un neuzvedas, bet skolā ir citādi, tur viņi visu ko izmēģina - kā vari būt stilīgs un vienaudžu respektēts. Nesen viens no dvīņiem paziņoja, ka sekss ir sūds. Rādu uz Lūkasu, mūsu bēbīti, un prasu - šis, tavuprāt, ir sūda rezultāts? Tad gan samulsa, jo lielie bērni ļoti mīl savu mazo brāli, vecākais par mazuli ir paziņojis: «He is my religion.»
Jūsuprāt, jāgaida, kad bērni uzdos jautājumus, vai arī ir kāds vecums, ko sasniedzot mazie ir gatavi saņemt attiecīgu informāciju?
Katrīna: Nezinu to posmu, kurš pienāk, kad bērni paši jautā. Youtube ieraksti, grāmatiņas, sarunas - esmu piedāvājusi šo informāciju kā kaut ko tikpat normālu, un mūsmājās grāmata par cilvēka ķermeni ir tikpat iecienīta kā Vinnijs Pūks. Sarunas par attiecībām, seksu, kailumu, savu ķermeni ir viens no pasaules izzināšanas veidiem, piedāvāju tās jau no bērnības, lai bērniem rodas izpratne, un tad, kad skolā kādsāks kaut ko citu runāt, meitas varētu man brīvi uzdot jautājumus, jo šī tēma nebūtu mums sveša.
Inese: Mans novērojums ir - esam ļoti nošķīruši ķermenisko no garīgā. Viena lieta ir cipari un anatomija, pavisam kas cits - emocionālas attiecības. Arī skolā nemāca likt abas lietas kopā. Mīļumu, kas ir ģimenē, sabiedrībā nav tendences saistīt kopā ar zinātnisko informāciju. Bet, runājot ar bērnu, svarīgi uzsvērt, ka mīļums ir kopā ar visu to fizisko ņemšanos. No pieaugušo puses nav problēmu izrunāties par jēdzienu «sekss», problēma ir izrunāties par garīgumu. Starp citu, esmu ievērojusi - bērni nākotnes attiecības izspēlē caur draudzību. Mana meita neskatās seriālus, taču viņas sarunās ienākušas teatrālas attiecību frāzes, kuras viņa lieto, runājot par draudzenēm.
Katrīna: Sekss taču nāk roku rokā ar kailumu! Nesen Twitter bija organizācijas Papardes zieds diskusija: vai bērniem jāredz savi vecāki kaili. Tur lasīju dažādas atbildes no veselīga kailuma akcepta līdz karojoši radikālam noliegumam. Es negribētu, lai manām meitām pirmais iespaids par kailumu ir kāds cits cilvēks. Kamēr ir mazas, ir normāli, ka redz pliku mammu. Saprot, kas ir krūtis, kas ir dibens, un var savilkt kopā idejas ar to, ko redz Zīlītē. Ir jāredz arī, kā mamma ar tēti bučojas. Cik daudzās ģimenēs to mīlestības izpausmju nav!
Sandis: Pētīju kādreiz šo jomu un secināju, ka ģimenes ir tik atšķirīgas! Varbūt šobrīd nav tik traki kā pirms padsmit gadiem, kad cilvēkiem bija sarežģīti runāt ar bērniem, jo pašiem bija kauns par savu ķermeni, par seksuālām attiecībām. Domāju, tomēr joprojām nav retums - kad filmā parādās kailums, pieaugušais nosarkst, aiziet uz citu istabu. Bērni jau to jūt. Kaut kas filmā bija, mamma satraucās... Šādi bērni arī parasti neko nejautā, jo ir redzējuši vecāku mulsumu. Jautājumi par seksu, attiecībām pamazām parādās, sākot jau no bērna divu, trīs gadu vecuma. Es pats izmantoju metodi: kad man bērni ko prasa, atbildu, bet nestāstu daudz, nelasu uzreiz veselu lekciju. Lai viņi «apēd» informāciju pa gabaliņam. Ļauju, lai bērni kopā peras pa vannu, parasti trakākie joki ir par dibeniem un kakāšanu. Savukārt 10-12 gadi ir tas laiks, kad parādās kautrīgums un sāk veidoties dzimumidentitāte.
Inese: Mans divpadsmitgadīgais puika, man liekas, drusku tēlo, jo zina, ka ir jābūt kautrīgam. Pagaidām, kamēr remonts, mums tualete un vannasistaba ir kopā. Reizēm, kad esmu dušā, viņš nāk pačurāt, un es redzu, ka tēlo, ka viņam kauns un mulsums.
Katrīna: Bieži vien pieaugušie nevis runā par seksu, bet tikai «dara seksu». Ja paši nevar izrunāt problēmas, kā gan viņi varētu atklāti izrunāties ar bērniem? Domāju, mums tas nāk vēsturiski no padomju laikiem, kad tā bija tabu tēma. Seksa nebija, bet bērni vienkārši radās...
Inese: Es tagad pētu vīrieša un sievietes lomas - mākslīgās un patiesās. Esmu secinājusi - jau no maza vecuma var saprast, kas ir vīrietis un sieviete un kāpēc viņi ir kopā. Ja to pamatu izskaidro bērniem, tad arī fiziskās darbības ir vieglāk izskaidrot. Vajag sākt ar emocionālo!
Katrīna: Bet kā pastāstīt, cik esam dažādi un ka viss nav tikai skaisti? Mēs ar draugu mīlam viens otru, bet meitām ir tētis, kuru viņas neredz, ir vēl citi bērni, kuriem ir tikai tētis un nav mammas, un tad ir ģimene, kur ir mamma ar citu vīrieti, kuram ir citi bērni vēl bez viņu kopīgajiem bērniem. Meitas man ir jautājušas, kāpēc tā? Un tad vēl redz filmā, kur divi vīrieši bučojas! Tik daudz tās informācijas!
Inese: Ja viņas redz un jautā, manuprāt, tu skaidro tā, kā to saproti. Bērni visus variantus izvērtēs, kad pienāks laiks. Man briljantu vērta ideja atnāca, runājot ar kādu psiholoģi. Stāstu, ka mans dēls, kam 12 gadu, neklausa. «Turpini dot,» psiholoģe man teica, «kad viņam būs 20-25 gadi un vajadzēs atklāsmes, visa tava informācija, tavs mīļums atnāks atpakaļ pie viņa.» Vienkārši jāturpina dot savas vērtības bērniem! Neatkarīgi no tā, vai audzini viena, esi šķīrusies un izveidojusi jaunu ģimeni, vai kopā ar vīru esi jau ilgus gadus. Man bērnībā bija liberāla ģimene, visos tajos padomju laikos diezgan brīvi runāja par attiecībām. Tomēr pirmā pieredze - ieiet istabā un redzēt, ka vecāki TO dara, bija diezgan baisa. Man bija kādi septiņi gadi, kad pieķēru.
Sandis: Guļamistabas durvis vajag aizkrampēt! Grūti pateikt priekšā, ko darīt, kad bērns jūs pieķer mīlējoties, jo katrs pāris darīs to, ko darīs, savas spontānās reakcijas jau nevar iestudēt!
Inese: Esmu bērnam teikusi: mēs tagad samīļojāmies, nekas, ka tu ienāci. Paskaidroju, kas notiek, bet neeju detaļās.
Intars: Mums arī tā ir gadījies. Kaut kāda maza «ludziņa», un viss izlīdzinās. Tas gadījums bija viens no emocionālajiem pārbaudījumiem, ko dēls uztvēra ar asarām.
Varbūt tikt pieķertiem ir impulss, pēc kura jāseko svarīgajai sarunai?
Sandis: Protams, nevajag skaidrot detaļās, bet, ja jums šķiet, ka pienācis laiks salikt punktus uz «i» par attiecību tēmu, nākamajā dienā parādiet kaut vai to pašu multenīti Kā bērniņs nāk pasaulē?.