Lai gan mūsu kūdras resursi nav precīzi noteikti, pēc Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra datiem, tie varētu būt 11,3 miljardi kubikmetru jeb 1,7 miljardi tonnu. «Ar tādu jaudu, ar kādu kūdra Latvijā tiek izstrādāta pašlaik, - aptuveni 800 tūkstošu tonnu gadā - kūdras resursu mums pietiks vismaz 400 gadiem, ja pieņemam, ka kūdras resursi neatjaunojas. Rūpnieciski izmantojamie kūdras krājumi ir ap 330 miljoniem tonnu. Jāņem vērā arī kūdras dabiskais pieaugums, kas Latvijā patlaban faktiski ir vienāds ar ieguves apjomiem gadā. Tātad, ja kūdras ieguve turpinās līdzšinējos apjomos, patiesībā kūdras resursi ir neizsmeļami. Taču šīs nozares attīstību kavē valstiskā līmenī izstrādātas stratēģijas trūkums,» norāda Kocēnu novada Zilākalna pusē saimniekojošā kūdras ieguves uzņēmuma Klasmann-Deilmann ražošanas direktors Andis Gredzens.
Viņš noraida bažas, ka kūdras nozarē strādājošo saimniekošanas metodes būtu dabai nedraudzīgas. «Neviens kūdrinieks nenostājas pret dabu. Mēs neesam dabas iznīcinātāji - no apgūtajām purvu teritorijām nepazūd ne putni, ne dzīvnieki; tās platības, kuras izstrādājam, mums ir pienākums rekultivēt, lai purvs varētu dabiski atjaunoties,» uzsver A. Gredzens.
Krīzes ir pārdzīvojuši
Padomju laikos kūdras ieguve Latvijā bija labi attīstīta nozare ar vairāk nekā 100 kūdras atradnēm. Lielo kūdras ieguves uzņēmumu galvenais galaprodukts bija pakaišu vai kurināmā kūdra, tā tika gatavota arī kompostam, augsnes uzlabošanai. XX gadsimta 90. gadu sākumā situācija mainījās - par prioritāro kurināmo kļuva naftas produkti un dabasgāze. Lauksaimniecībā izmantojamai kūdrai vietējā tirgū noieta nebija, daudzi uzņēmumi slēdza darbību.
Valmieras puse ir viena no bagātākajām ar kūdras ieguves vietām Latvijā, savulaik, XX gadsimta vidū, tā apgādāja Rīgas TEC-1. Taču 90. gados daudzviet, arī Vidzemes pusē, kūdras ieguves vietas palika neapsaimniekotas, līdz te sāka ienākt ārzemju investori.
Vācu uzņēmums Klasmann-Deilmann bijušajā Zilākalna kūdras fabrikā kūdras ieguvi sāka 2011. gadā un pašlaik to iegūst Zilākalna, Rāķu, Tēvgāršu, Mākuļu un Ozolmuižas purva teritorijā. «Iepriekš pārcietusi vairākas krīzes, kūdras nozare Latvijā dzīvo. Lai gan no valsts puses tā ir neatzīta un neatbalstīta nozare,» stāsta Andis Gredzens un turpina: «Nozares attīstībai tiek likti dažādi šķēršļi - gan ekonomiski, gan birokrātiski. Lai gan no 6,5 tūkstošiem kvadrātkilometru plašās purvu teritorijas pašlaik tiek apsaimniekoti tikai nepilni 4%, uzņēmējiem ir grūti iegūt jaunas platības kūdras izstrādāšanai. Daudz ierobežojumu ir arī no dabas aizsardzības viedokļa.»
Ieinteresēti korekti izmantot
Lai iegūtu atļauju izstrādāt kūdru, uzņēmējam darbība jāsaskaņo ar pašvaldību. «Ja novada teritoriālajā plānojumā purvs nav iekļauts rūpnieciskajā izstrādē, saņemt atļauju ir ārkārtīgi sarežģīts, ilgstošs process. Klasmann-Deilmann gandrīz visas kūdras ieguves platības nomā no pašvaldības - mūsu licencētā platība ir aptuveni 1400 hektāru. Mums ir laba sadarbība ar pašvaldību,» uzsver A. Gredzens un piebilst: «Ja uzņēmējdarbībai sāk traucēt neprognozējamība valsts likumdošanā, piemēram, attiecībā uz zemes kadastrālo vērtību, līdz ar to potenciāli ietekmējot zemes nomas izmaksas, arī attiecības ar pašvaldību sāk veidoties citādi, jo pašvaldībai jāpilda savas saistības pret likumu. Mēs savukārt gribam sasniegt savus plānotos saimnieciskos rezultātus.»
Būtisks dokuments kūdras izstrādātājam ir arī ietekmes uz vidi novērtējums, ko veic Valsts vides dienests (VVD). Kad ir iegūta visu nepieciešamo dokumentu pakete, apgūstot jaunu purvu, potenciālajam kūdras izstrādātājam jāveic kūdras atradnes sagatavošana, kas paredz nosusināšanas tīkla projektēšanu un realizāciju, kā arī purva virsējā apauguma novākšanu. Šis ir darbietilpīgs process, kas nav realizējams vienā sezonā.
Jau strādājoša uzņēmuma kontroli veic VVD - pārbaudot, vai atbilstoši limitam, tehnoloģijām un projekta dokumentācijai uzņēmums ievēro izstrādātā resursa daudzumu un kā veic kūdras uzskaiti sezonā. «Ik pēc septiņiem gadiem jāveic arī kūdras iegulas inventarizācija visā slāņa dziļumā. Mūsu tuvākajās kaimiņvalstīs gan no šādas prasības jau atteikušies, jo precizitāte, ar kādu tiek veikti mērījumi, var mainīties 20% robežās. Purva pamatne nav līdzena, līdz ar to precīzi noteikt atlikušos resursus nav iespējams,» norāda A. Gredzens, kā argumentu šādas prasības nelietderībai minot arī to, ka radiolokācijas metode, kura būtu visprecīzākā, tomēr nesniedz datus par kūdras kvalitatīvajiem rādītājiem, tikai par kūdras slāņa dziļumu.
«Ņemot vērā kūdras ieguves tehnoloģiju iespējas, purvu nevar izstrādāt tā, kā tas prasīts noteikumos, jo kūdras lauka pamatne ir pietiekami viļņaina un kūdras slānis ir svārstīgs. Vienuviet smiltis var nākt ārā ātrāk, citviet kūdras slānis var sasniegt pat 1,5 metrus. Veicot sākotnējo ģeoloģisko izmeklēšanu, tiek apzināti purvā esošie resursi, un to kontrole ir ļoti stingra. Arī paši veicam kontrolmērījumus un zinām, cik resursu konkrētajā vietā vēl ir. Esam ieinteresēti korektā resursa izmantošanā, jo no tā atkarīga produkcijas kvalitāte,» skaidro A. Gredzens.
Vietējiem pietrūkst līdzekļu
Visi kūdras resursi, ko Vidzemes purvos iegūst Klasmann-Deilmann, tiek eksportēti uz kūdras pārstrādes rūpnīcām Nīderlandē un Lietuvā kūdras substrāta ražošanai, ko izmanto lauksaimniecībā - augļkopībā, dārzkopībā, puķkopībā.
«Pēc uzņēmuma īpašnieku maiņas visu sākām gandrīz no nulles,» stāsta A. Gredzens un turpina: «Apgūstot purvu, paiet ilgs laiks, kamēr var sākt iegūt kvalitatīvu kūdru. Līdz tam ir tikai milzīgi izdevumi - viens hektārs apguves jeb sagatavošanas izmaksā 8000 eiro. Vidēji liels purvs - līdz 100 hektāriem - prasa 800 tūkstošu eiro lielus ieguldījumus, taču reāli purvā var sākt strādāt aptuveni pēc trim četriem gadiem atkarībā no kūdras slāņa dziļuma.»
Šogad plānotais uzņēmuma produkcijas apjoms ir 500 tūkstošu kubikmetru kūdras gadā. Pēc pāris gadiem tiek plānots to palielināt līdz 700 tūkstošiem. «Atdeves no uzņēmuma kopējām investīcijām - aptuveni četriem miljoniem eiro katru gadu - pagaidām gan vēl nav, taču ar šiem milzīgajiem kapitālieguldījumiem attīstāmies strauji,» piebilst A. Gredzens.
Tieši nepieciešamo investīciju trūkums arī esot iemesls, kāpēc Latvijas purvus apgūst samērā maz vietējo uzņēmēju. Uzņēmuma Klasmann-Deilmann ražošanas direktors norāda - zinātnieku regulāri veiktie mērījumi un pētījumi liecina, ka kūdras pieaugums ir no viena līdz diviem milimetriem gadā. «Tomēr Latvijā kūdra tiek definēta kā neatjaunojams resurss. Tam piekrist ir grūti. Jā, kūdra atjaunojas lēni, tomēr atjaunojas. Turklāt pie mums kūdra pat netiek uzskatīta par biomasu, ko sekmīgi varētu izmantot enerģētikā. Piemēram, Somijā nokurina ap 20 miljoniem kubikmetru kūdras gadā, bet Latvijā enerģētikas jomā nevaram darīt neko. Igaunijā kūdras ieguve tiek atzīta par tradicionālu nozari, kurai ir atbalsta programmas. Latvijā nav valsts atbalsta ne kūdras substrātu, ne enerģētiskajā ražošanā,» uzskata A. Gredzens un uzsver: «Vietējiem uzņēmējiem pietrūkst līdzekļu, ar ko sākt šo biznesu, tāpēc nav citas izejas kā piesaistīt ārzemju investorus.»