Jaunu asiņu mītiskajām spējām, šķiet, tic ne tikai tie, kas mēdz mērot ceļu uz šarlatānu mitekļiem. Zīmīgi, ka, līdzīgi kā savulaik Vaira Vīķe-Freiberga, arīdzan viņas pēctecis Valsts prezidenta amatā Valdis Zatlers mudina jaunus cilvēkus nākt politikā - acīmredzami ticot, ka jaunas asinis spēs iedvest jaunu elpu arī pagurušajā politiskajā elitē.
Politiskās elites būtiska atjaunošanās Latvijā pēdējo reizi notika 2002.gada nogalē pēc 8.Saeimas vēlēšanām, kad, iekļūstot parlamentā ZZS, JL un LPP, nomainījās teju divas trešdaļas parlamenta deputātu. Jādomā, jaunas sejas politiķu portretu galerijā varētu ienest arī 10.Saeimas vēlēšanas - tādas varētu parādīties Vienotības sarakstā, kur, visticamāk, netrūks arī jau sen pazīstamu politiķu. Protams, arī Saskaņas centram ir lielas izredzes iegūt plašu pārstāvniecību, bet tas vēl ne tuvu nenozīmē, ka Saskaņas centrs spēs piedāvāt spilgtus politiskos līderus.
Pieprasījums ir, loģiski būtu sagaidīt, ka politiskās partijas uz to reaģēs ar piedāvājumu. Tomēr nešķiet īpaši ticams, ka esošajām politiskajām partijām izdosies atrast daudzus jaunus spilgtus rekrūšus. Spilgti jauni politiķi, visticamāk, varētu iznākt tikai no cilvēkiem, kas spējuši gūt panākumus kādā citā arodā.
Ko gan šiem cilvēkiem dotu iesaistīšanās politikā? Varu un ietekmi? Reālistiski vērtējot, jāatzīst, ka diez vai tie politiķi, kuri jau apsildījuši degunu Saeimā, pašvaldību spicē, ministru krēslos vai partiju valdēs, īpaši alkst dalīties varā un ietekmē ar jaunuļiem.
Aicinājums tiem, kas uzskata, ka spētu valsti vadīt labāk nekā politiskajā elitē ilgstoši esošās TP, ZZS, LPP/LC, JL un tēvzemieši, nekurnēt, bet pašiem kļūt par aktīviem politiķiem, ir likumsakarīgs. Tas gan ir pretrunā ar senāku demokrātiju tradīcijām, saskaņā ar kurām politisko karjeru cilvēki veido ilgi un pacietīgi. Taču sabiedrības pieprasījums pēc jaunām sejām politiskajā elitē ir izskaidrojams vismaz ar cerību, ka elites atjaunošanās spētu ienest arī kādus jaunus tikumus.
Bet ko no jauniesaucamajiem cer sagaidīt esošā politiskā elite? Tikai pienesumu, kas materializējas lielākā skaitā par konkrētu vēlēšanu sarakstu nodoto balsu? Ja tā, tad jauno asiņu pieplūdumu kārtējo reizi nāksies meklēt karjeras norietam tuvu esošu sportistu, populāru aktieru vai šlāgerdziedoņu vidū. Jo jaunos profesionāļus, kuri patiešām pamatoti varētu uzskatīt, ka spētu valsti pārvaldīt labāk vai vismaz dot būtisku ieguldījumu, lai kaut ko vērstu par labu, diez vai vilina tikai Saeimas deputāta nosaukums un amatalga.
Pret iespēju nomainīt karjeru medicīnā, jurisprudencē, biznesā, zinātnē vai kādā citā jomā ar iespēju paklausīgi spiest balsošanas iekārtas pogas atbilstoši frakcijas priekšsēža norādē viņi, visticamāk, ir noskaņoti skeptiski. Tādēļ šādi cilvēki rūpīgi vērtē ne vien iespējas tikt kaut kur ievēlēti, bet arīdzan savas iespējas reāli ietekmēt politisko darba kārtību. Tāpat skaidrs, ka nebūs tā, ka, iekļūstot parlamentā, pietiks uzkāpt tribīnē ar savu sakāmo, lai vecāka kaluma politiķus pēkšņi piemeklētu atklāsmes, kas liktu balsot pretēji koalīcijas sanāksmēs, partiju valdēs vai vispār kaut kur šaurā lokā lemtajam. Ir taču acīmredzami, ka ne tikai politisko partiju darba grupas un programmas, bet arī Saeimas debates jau sen pārvērtušās par formalitāti.
Gana daudzi no tiem, kas kādreiz apsvēruši iespējas veidot politisko karjeru, iespējams, jau izmēģinājuši savus spēkus nevalstiskajā sektorā un pietiekami pragmatiski spēj izvērtēt, vai vērts pamest esošo nodarbi, lai ietu politikā, kur neviens galvu neglaudīs un varētu izrādīties, ka viņu labās idejas gan uzklausa, bet gandrīz nekad nerealizē. Tieši šis apsvērums - pieticīgās izredzes reāli ietekmēt lēmumu pieņemšanas gaitu, varētu būt viens no iemesliem, kādēļ potenciālās jaunās zvaigznes nesteidz klauvēt pie politisko partiju biroju durvīm. Apziņa, ka neviens tevi tā īsti negaida, nav diez cik motivējoša.
Velti cerēt, ka pietiks ar dažām vai pat dažiem desmitiem jaunu seju, lai lauztu iesīkstējušās tradīcijas, kas jaunuļiem ātri vien apgriež spārnus. Jau pieredzēts, ka aktīvi protestētāji un sabiedrības interešu paudēji, tādi kā Andis Kāposts no ZZS, tiekot pie vietas parlamentā, zaudē visu cīņas sparu un ļaujas mierīgam peldējumam pa straumi. Šāda perspektīva diez vai īpaši vilina tos, kuru iesaistīšanos politikā cer sagaidīt V.Vīķe-Freiberga, V.Zatlers un tā sabiedrības daļa, kas sakās esam vīlusies pašreizējā politiskajā elitē.