Nākamajā dienā pēc operas pirmizrādes romāna Taīda autors Anatols Feranss vēstulē rakstīja Žilam Masnē: «Dārgais Maestro! Jūs ļāvāt manai nabaga Taīdai visspožāk iemirdzēties lirisko varoņu zvaigznājā! Pateicoties Jums, es tagad izjūtu slavas saldumu! Esmu sajūsmā! Taīdas ariozo un operas fināls - tas ir patiešām brīnumskaisti! Dziļā cieņā spiežu Jūsu roku!» jūsmoja rakstnieks. Un ir jau par ko: operas mūzika ir melodiski skaista, orķestrāli grezna un valdzina ar austrumniecisko kolorītu. Tomēr Taīda nav vispopulārāko operu vidū. Ārpus Francijas to vēl joprojām iestudē reti, un es nešaubos, ka Latvijā daudzi to redzēs pirmoreiz. Ja vien nav jau baudījuši tiešraidi no Ņujorkas Metropolitēna operas, kurā titullomu dziedāja amerikāņu dīva Renē Fleminga. Savukārt pavisam citādu Taīdu ieraudzīsim ievērojamā maestro Džanandreas Nozedas diriģētajā Turīnas Karaliskā teātra iestudējumā ar pasaulslaveno soprānu Barbaru Fritoli titullomā un baritonu Lado Ataneli mūka Atanaēla lomā, ko ierakstā piedāvā kino Rīga. Stefano Poda - režisors, horeogrāfs, scenogrāfs, kostīmu un gaismu mākslinieks vienā personā, šo ticības un mīlas, kalpošanas un kaisles sadursmi un vētraino dzīves vērtību maiņu risina neparastā, simbolietilpīgā vizuālajā vidē, tuvinot operu laikmetīgās dejas teātrim. Protams, var eksperimentēt arī tā, kā to dara Stefano Poda, savā veidā izaicinot krāšņo, tomēr arī visnotaļ tradicionālo Metropolitēna iestudējumu.
Interesanti, kuru no tām izvēlētos franči? Par to, ar kādu vieglumu viņi attiecas pret savu kultūras svētumu, liecina ne tikai smaržas Thais, bet arī manis pieredzētais barokāli burvīgajā Bordo operas namā. Bordo Nacionālās operas direktors Tjerī Fukē - labestīgais, augumā vareinais vīrs, uz darbu mēdz ņemt līdzi savu mazo suņuku. Viņa mīlulei terjerkucītei direktora kabinetā labpatīk zvilnēt goda vietā uz komfortablā ādas dīvāna. Vai varat uzminēt, kā viņu sauc? Protams, ka Taīda!