Galvenais - neatkāpties un neatteikties, sak, nav jēgas, nav vērts. Jo palaist garām iespēju arī nav jēgas.» Iespējas pilnveidoties Inese tiešām nelaiž garām, un arī to viņa iemācījusies no saviem vecākajiem senioriem. «Jāmācās no visa - gan no speciāliem mācību līdzekļiem, gan no nejaušiem izziņas avotiem. No citiem cilvēkiem, no dažādām dzīves situācijām. Jāmācās vienmēr un mūžīgi.»
Ar sirsnību un atsaucību
Rīgas Sociālajā dienestā Inese Sūniņa darbojas kopš 1998. gada, Ābeļzarā - jau 11 gadu. Savā pirmajā profesijā - bērnudārza audzinātāja - nav strādājusi ne brīdi. Kad pabeigusi skolu, ieguvusi šofera tiesības un vairāk nekā divus gadu desmitus sēdējusi pie stūres. Viņai ir pat autobusa vadītāja tiesības - tās izmantojusi, ar autobusiņu vadājot tūristus.
Iespējams, Inese tā arī būtu «šoferējusi», taču traģēdija (Ineses dēls armijā gāja bojā - red.) pamudināja viņu dzīvē mēģināt iet citus ceļus. «Tas bija 1989. gads... Tautas frontē biju jau pirms tam. Iestājos Sieviešu līgā, tad citās sabiedriskās organizācijās. Sāku citādi dzīvot - vairāk sabiedrisko dzīvi,» stāsta Inese. Kad sākusi strādāt Rīgas Sociālajā dienestā, Inese ievērojusi, cik ļoti nelaimīgi jūtas vecie cilvēki. «Vīlušies, aizvainoti, drūmi. Ar rūgtumu. Pie sevis domāju - piešķirt viņiem naudu? Bet ar naudu vien dzīvē visu nevar atrisināt. Sāku vadīt psiholoģiskā atbalsta grupas. Divus gadus pastrādāju brīvā režīmā un tad izveidoja dienas centru,» atceras Inese. Viņa mācījusies dažādās profesionālās kvalifikācijas pilnveides un mūžizglītības programmās, ieguvusi maģistra grādu. «Arvien sekoju profesijas attīstībai un cenšos ielikt tajā savu artavu, izdomājot specifiskas darba metodes ikdienas darbam, piedaloties stratēģiju izstrādē un jauno speciālistu izglītošanā, darbojos arī Klīnisko sociālo darbinieku asociācijā. Tas viss tāpēc, ka ik dienu darbā jābūt sirsnīgai un atsaucīgai «mājas mātei» ar ļoti plašām zināšanām un spēju reaģēt visās dzīves jomās. Un galvenais, lai pašai nekļūtu garlaicīgi.»
Nav nekādas drāmas
Darbs ar veciem cilvēkiem esot ļoti daudzveidīgs. Bijušas smieklīgas situācijas, bijuši kaitinoši brīži. «Grupā ir kāda kundze, kura nemitīgi pārkāpj jebkādus noteikumus. Es jau saprotu, ka cilvēkam pāri astoņdesmit un viņš sliecas uz bērna niķi... Bet saprāts vēl turas, un kāpēc tīšuprāt kaitināt otru? Lielā mērā tā ir vajadzība pēc mīlestības. Visam jau ir savi izskaidrojumi.» Darbā atklājas cilvēku tipi, uzvedības modeļi. «Kā hrestomātijā! Bet zinātne to visu izpētījusi, uzrakstījusi priekšā, un man nav jāizgudro, kas ir šīs uzvedības cēloņi, kāpēc tā notiek ar cilvēku. Tur nav nekādas drāmas - tikai jau zināmais,» paskaidro sociālā darbiniece.
Bez psiholoģijas zināšanām gan nevarētu, un ne katrs ir gatavs šī darba specifikai - novērojusi Inese. «Mēs visi esam bijuši bērni, esam bijuši jauni, bet, ja cilvēks nav vecs, viņš nezina - kā tad īsti ir. Arī pieredze ar veciem cilvēkiem bieži vien nav bijusi pozitīva - sastaptas negantas tantes vai onkuļi. Tas biedē cilvēkus. Vecie savukārt norobežojas paši, nesaprazdami jaunos, - par sevi nepastāsta, domādami, ka viņi nevienam nav interesanti. Tad arī rodas sprauga starp paaudzēm. Tā ir reāla.»
Inese atzīst - jo vairāk pati tuvojas lielā vecuma robežai, jo vairāk saprot veco cilvēku izjūtas. «Piezogas domas, kāda būšu savos astoņdesmit. Dziļāk vecumā cilvēks sāk domāt, kas paliek, kad aiziet. Vai darīt vai ne? Kāda jēga? Jaunībā šķiet - ja ko ne tā izdarīju, varbūt nepamanīs, varbūt tikšu galā. Bet vecumdienās cilvēkam ir bail satikties ar to pasauli - kur viņu uzņems, kā uzņems? Vai pārmetīs, vai ko prasīs? Vai ļaus vai kaut ko liegs? Tās ir reālas bailes. Pati nebūdama šīs sajūtas piedzīvojusi, pilnīgi saprotu šos cilvēkus. Jo viņiem vairs nav iespēju sakārtot savu ceļu. Cilvēks ir tur, kur viņš ir.»
Virzienam ir jābūt
Bet brīvajos brīžos Inesei rokās ir adāmadatas. «Tad domas var brīvi klejot. Adot daudzas lietas izdomāju, jaunas idejas rodas. Man ir tāda vajadzība - nemitīgi kustināt prātu. Vīrs pie stūres - es adu, televizors ieslēgts - es adu. Reklāmas gan esmu tikai dzirdējusi - nezinu, kā tās izskatās,» nosmej Inese. «Adot nodarbojos ar prāta ķīmiju, ar atmiņu, domu un ideju ķīmiju. Tā ir kā rotaļa.»
Pati par sevi Inese saka, ka esot aktīvs cilvēks, viņai patīkot būt pie dabas, ceļot, atrasties kustībā. «Ar riteni braucu, tā man obligāta manta. Divritenis dod labu izjūtu - tas ir viens braucamrīks, kurā cilvēks var izjust sevi. Savu stabilitāti. Spēju izjūtu, varēšanu. Jo uz riteņa nestabils nevar - līdzsvaram, spēkam ir jābūt. Un virzienam jābūt.» Bet arī bez mašīnas Inese nevar sevi iedomāties.
Dzīves lielāko daļu viņa pavadījusi Saulkrastos. «Man jūra ļoti, ļoti svarīga,» atklāj Inese, atceroties savu pirmo braucienu ar kuģīti no Jelgavas uz Jūrmalu kādu triju gadu vecumā. Pēc tā brauciena bērnībā atkal un atkal gaidījusi, kad varēs tikt uz jūru. «Tā vienreizējā smarža, tā varenība! Tā fiziski kaut kur atbalsojas, rezonē ķermenī. Tas nav ar prātu, tas ir ar ķermeni uztverams. Kad jūra mierīga - kur vēl lielāku mieru! Un saulriets, un smilšainais krasts...» Fiziskās izjūtas Inesei ļoti spēcīgas. «Es vienmēr savā ķermenī esmu jutusies stabila. Un arī varoša. Vienmēr esmu bijusi uz darīšanu. Tas bija ļoti sen - skolā vēl negāju, kad vienā brīdī ieguvu pārliecību, ka visu varu. Man bija izjūta - ja vispār kādu lietu kāds ir varējis izdarīt, kāpēc lai es to nevarētu mēģināt? Un, ja pienāks brīdis, kad vajadzēs, - vienkārši jāmēģina. Arī tagad tā daru.»
Ineses moto ir - katrā lietā atrast kādu kriksīti prieka. Atrast to var vienmēr. «Un nekritizēt. Bet žēloties, gausties galīgi nav vērts!»