Līga Kitchen atpazīstama pēc savdabīgā mākslinieciskā rokraksta, kurā apvienojas kolāžas efekti, koša grafika un rotaļīgums līdzās skaidrai un nopietnai idejai. Līga jau labu laiciņu mīt Londonā, kur kopā ar vīru Benu, pēc profesijas fotogrāfu un radošu garu, audzina divas meitas - piecgadīgo Milu un četrus gadus veco Stellu, bet trešais mazulis nāks pasaulē šā gada augustā. Aktīvi iesaistījusies Londonas mākslas dzīvē, taču nesarauj saites arī ar Latviju. Katru gadu Līgas ģimene vairākas nedēļas viesojas Rīgā, un šoreiz Līga atvēlēja laiku arī MiniDienai.
Ja tev pilnīgam svešiniekam būtu sevi jāraksturo pāris teikumos, ar ko tu sāktu?
Man būtu daudz ko teikt! Esmu mamma, māksliniece, vakaros - improvizēts pavārs savai ģimenei, vasarās - dārznieks, cilvēku, kultūras un ceļojumu mīļotājs, kas mēģina lielākajai daļai dzīves situāciju pieiet radoši un pozitīvi. Mani vecāki ir ļoti radoši: mamma - māksliniece, radošo pulciņu un nometņu vadītāja, tētis interjera dizainers. Es, cik atceros no bērnības, vienmēr zīmēju, mājās apzīmēju visu iespējamo! Mamma to pamanīja, aizveda mani uz Jaņa Rozentāla mākslas skolu, vēlāk iestājos Mākslas akadēmijā. Man šķiet ļoti svarīgi, ka bērni uzaug radošā vidē. Radošums iemāca elastīgu attieksmi pret dažādām dzīves situācijām, tas nepaliek tikai uz papīra.
Kā nokļuvi Londonā?
Mans vīrs Bens ir no Londonas, un pēc četru gadu kopdzīves Rīgā mēs nolēmām uz kādu laiku padzīvot viņa mājās - Londonā. Sākums bija grūts, Londonas dārdzība pēc tā laika Rīgas ikdienas izmaksām bija pamatīgs pārbaudījums manām budžeta plānošanas spējām, bet jau pēc gada mēs bijām atraduši savu aicinājumu un strādājām sfērās, kas abiem bija svarīgas. Bens sāka darbu Camera press fotogrāfu apmācībās, bet es vadīju Novas mākslas galeriju Londonā. Viena no Latvijā zināmām manis un kolēģes Lienas Bondares organizētajām izstādēm šajā galerijā bija Power and Man, Baltijas grafikas māksla, kur mēs pirmo reizi Londonā prezentējām tik plašu Latvijas, Igaunijas un Lietuvas modernās grafikas klāstu. Tad plāni pavisam mainījās un «satamborējās», kā jau tas ģimenēs nereti notiek, kad tās sāk augt, un sākotnējais pāris gadu plāns padzīvot Anglijā tagad ir mazliet ieildzis - pēc septiņiem gadiem Londonā jūtu, ka nu man ir divas mājas: Londona un Rīga, un abas mīļas.
Kādēļ nolēmi palikt ilgāk, nekā bija plānots?
Man katrai dzīves ostai ir daudz ko dot, un šoreiz tā ir Londona, kura daudz dod man pretī. Bet, lai gan patlaban esam uzbūvējuši savu ikdienu šeit, mums nekad nav bijusi sajūta, ka kaut kur noenkurojamies uz mūžu. Kad «vēja virziens» mainīsies, redzēsim, kur mums būs jāiet tālāk. Domājam arī par atgriešanos Rīgā, jo šķiet, ka te ir tik daudz ko darīt, kultūras vide vēl tikai veidojas! Tādēļ man ir ļoti svarīgi turpināt attiecības ar Rīgu, mīļajiem cilvēkiem tur. Skype un citas komunikācijas ir padarījušas šīs iespējas vienkāršākas gan attiecībās ar ģimeni un draugiem, gan arī darba ziņā: visu šo laiku dzīvojot Londonā, man ir bijis ļoti svarīgi turpināt sastrādāties ar cilvēkiem no Latvijas, veidojot ilustrācijas mūzikas albumam Viegli, žurnāliem Ir un Deko, kā arī sadarbojoties ar izdevniecību Liels un Mazs un mūsu mīļo Prāta vētru. Latviešu bērnu apģērbu zīmols Hebe mani atrada pagājušogad un atsūtīja vēstuli ar uzaicinājumu sastrādāties, pavasarī mēs satikāmies ar Ingu, vienu no Hebes vadītājām, un man ļoti iepatikās šī zīmola ideja, virziens un plāni. Man darbā tas ir vissvarīgākais - noticēt klientam, iemīļot zīmolu, uzņēmumu, projektu, ar ko strādāju. Ir svarīgi, lai tas mani iedvesmo.
Tu meitas audzini kā anglietes, vai jūsu ģimenē ir svarīgas arī latviskās tradīcijas?
Meitas ir dzimušas Anglijā, un pilsonība abām ir angļu, bet kārtojam dokumentus, un tūlīt viņas būs arī Latvijas pilsones. Kad vīrs ir mājās, visi runājam angliski, bet kad esmu viena ar mazajām, runāju ar viņām latviski. Uz Latviju braucam reizi gadā un dzīvojam tur pāris nedēļas. Es pērku latviešu grāmatas, skatāmies latviešu multenes un klausāmies mūziku. Meitenes zina Lupatiņus un citas svarīgas mūsdienu latviešu kultūras lietas! Kas attiecas uz kulināriju, gatavoju dažādu tautu ēdienus - indiešu, latviešu un citus. Bet man kā vecākam ir svarīgi, ka bērni saprot, no kurienes viņi nāk, tas palīdz veidot identitāti. Tajā pašā laikā man ļoti simpatizē, ka Londonā bērni aug multikulturālā vidē un ir organiski, ka meitu skoliņā sastopami mazuļi no Āfrikas, Indijas, skan dažādas valodas, ir atšķirīgas reliģiju tradīcijas, jo tā bērni mācās toleranci pret citādo un bagātina savu kultūras pieredzi.
Kā paiet tava darba diena?
Mēs ceļamies agri, jau pirms pulksten septiņiem, sataisu meitenēm maizītes līdzi uz skolu un līdz 11.30 varu strādāt, pavadu šo laiku idejām, konceptu veidošanai. Kad atnāk mājās mazās, mans laiks tiek veltīts viņām, jo mēs ar Benu konsekventi pieņēmām lēmumu ikdienā iztikt bez aukles. Lielākais radošais darbs notiek vakaros un naktīs, kad visi guļ, māja ir tukša un varu būt tikai ar sevi. Es strādāju mājās, un man prieks, ka meitas kļūst vecākas, redz, kā zīmēju, un bieži vien arī piesēžas līdzās. Esmu ilustratore dažādiem projektiem - tā ir mana galvenā profesija, strādāju ar žurnāliem gan no Latvijas, gan Vācijas un Anglijas, sadarbojos ar mediju un grāmatu izdevniecībām. Man ir interneta veikals, kurā pārdodu dažādas pašas dizainētas preces, ik pa brīdim Londonā sarīkoju kādu izstādi, sastrādājos ar Ziemeļlondonas skolām, kur vadu mākslas pasākumus bērniem.
Kur atrodi iedvesmu zīmējumiem?
Tas lielākoties atkarīgs no projekta, ar kuru strādāju, piemēram, Prāta vētras gadījumā iedvesma nāca no dziesmām un grupas stāstiem par to, kā tapa albums. Savukārt Biki Buku grāmatiņai Lelles raduraksti, kurai veidoju ilustrācijas, mani iedvesmoja pats Ineses Zanderes dzejolis par lelles ģimeni, kas izkaisīta apkārt pasaulei. Tas man likās ļoti personisks, tāpēc arī ilustrācijās parādās mani bērni, es, vectētiņa acis, vecmāmiņas portrets utt. Hebes gadījumā man tika dots ļoti skaidrs uzdevuma izklāsts. Klausoties radošās komandas jaunās kolekcijas aprakstus, izveidojās vīzija par kaķa tēlu. Mazliet savādāk ir ar izstāžu un maniem personiskajiem projektiem. Tur iedvesma nāk no apkārtējiem vērojumiem, bieži vien izlasītām grāmatām, mūzikas, pārdomām. Svarīgi redzēt, kas ir svaigs, ko citi ilustratori dara, apmeklēt izstādes. Bet dažkārt vislabākās idejas nāk vienkārši tad, kad staigāju gar tukšu pludmali laukos pie vīra vecākiem.