Nelielais vārdu krājums sarunas gaitā gan vairākkārt liek pāriet uz krievu valodu, taču nezūd pārliecība, ka jau pēc starta Riodežaneiro olimpiskajās spēlēs viņš ar Latvijas žurnālistiem runās tekošā valsts valodā. Runājam paukošanas treniņa laikā, ik pa brīdim mums pievienojas arī treneris Mihails Jefremenko.
Kā jūties, runājot latviski?
Jūtos ļoti laimīgs. Pārstāvot Latviju, vēlos visu izdarīt ļoti labi, vēlos zināt valodu un iejusties sabiedrībā. Man tas ir svarīgi. Ir liels gods pārstāvēt šo valsti augstākā līmeņa sacensībās. Paldies visiem, kuri atbalsta un palīdz. Īpaši vēlos pateikties [Latvijas Modernās pieccīņas federācijas] prezidentam Andrim Liepiņam, trenerim Mihailam Jefremenko. Centīsimies, lai attaisnotu mums doto uzticību. Noteikti jātiecas uz dalību olimpiskajās spēlēs un laba rezultāta sasniegšanu tajās.
Ko tev prasa latviešu valodas iemācīšanās?
Valodu sāku mācīties jau otrajā dienā, kopš esmu šeit. Katru dienu mācos, trenējos, praktizēju, cenšos ar visiem runāt latviski. Tas nav viegli, jo sāku no nekā, un pagājis tikai gads, taču cenšos un apzinos, ka tas ir svarīgi. Ja vēlos saņemt pilsonību, ir jāzina arī valoda. Mācos arī vēsturi un kultūru, protu himnu.
Ar kādām sajūtām sagaidīji to, ka Saeima tev šodien (saruna notika ceturtdien, kad Saeimā tika apstiprināta pilsonības piešķiršana) piešķīra pilsonību?
Esmu priecīgs, ka šāds lēmums tika pieņemts, tāpēc gribu attaisnot uz sevi liktās cerības un sasniegt augstvērtīgus rezultātus. Tikt uz olimpiskajām spēlēm ir labas iespējas, taču ļoti daudz jāstrādā, lai tajās sasniegtu labu rezultātu. Šobrīd tas ir pat neliels atvieglojums, jo varu koncentrēties tikai treniņiem. Jāizmanto šī iespēja. Vēlos šeit dzīvot un attīstīt sevi kā augstas klases sportistu.
Kā radās doma par Latvijas pārstāvēšanu?
Treneris Mihails. Pirms diviem gadiem Ukrainā notikušā Pasaules kausa izcīņas posmā Ungārijā, kad Ukrainā saasinājās situācija, kuras dēļ daudzi sportisti no šīs valsts saprata, ka tuvākajā laikā nākotnes nebūs. Ruslans ir tieši no tā reģiona - trenējās Doņeckā. Pats esmu no Ukrainas, un viens otru pazīstam jau diezgan sen. Viņš mani uzrunāja, vaicāja par treniņu iespējām, izteica vēlmi to šādā veidā risināt. Uzrunāju Latvijas Modernās pieccīņas federācijas valdi, kas ļāva viņu uzaicināt pie mums uz nometni vasarā. Viņš labi pastrādāja un, kā pats atzina, tajā brīdī arī saprata, ka citu valsti, kur patverties, nemeklēs. Viņš bija ļoti apmierināts ar šeit notiekošo, apstākļiem, treniņiem. Patiesībā jau sen viņu nedaudz konsultēju paukošanā, jo viņš zināja, ka pats esmu dziļi iekšā tieši paukošanā.
Ruslans. To noteikti ietekmēja situācija Ukrainā, kur viss kļuva arvien sliktāk. Tādā ceļā attīstoties situācijai un paliekot Doņeckas reģionā, kur izvērtās konflikts, par sevi kā sportistu varēju aizmirst. Iespēja pārcelties uz Latviju man bija kā jauna iespēja. Nolēmu, ka tā jāizmanto, ja gribu kaut ko sasniegt. Radās iespēja patrenēties Latvijas izlases nometnē, lai uzlabotu savu sniegumu un rezultātu, taču vēlāk parādījās šāda iespēja - dzīvot un trenēties šeit. Man ļoti iepatikās šeit valdošā atmosfēra, treniņi. Protams, arī trenera loma bija svarīga - Mihails Jefremenko tomēr arī ir ukrainis, kurš pārcēlies dzīvot uz šejieni.
Finansiāli Ukraina varēja atbalstīt tikai dažus izlases līderus?
Jā, arī šī situācija bija ļoti smaga, jo, lai turpinātu trenēties Ukrainā, man nebija finansiāla atbalsta. Arī šeit man tā ir papildu motivācija atdot visus spēkus katrā treniņā, lai sasniegtu augstus rezultātus. Man nepieciešams sasniegt labu rezultātu, lai iegūtu atbalstu turpmākajiem treniņiem un attīstībai.
Kā vērtē Latvijas iespējas kvalitatīva treniņprocesa nodrošināšanā?
Šajā ziņā man visa pietiek. Varu tikai vēlreiz pateikties federācijas vadībai, kas šeit nodrošina iespējas trenēties.
Mihails. Ir tā, ka ne tikai mēs esam vajadzīgi viņam, bet viņš ir vajadzīgs arī mums, lai saglabātu normālu treniņprocesu un nepazaudētu tās pozīcijas, kuras pieccīņā esam izcīnījuši. Tā bija abpusēja motivācija. Pagājušā gada oktobrī mēs sākām pilnvērtīgu darbu, novembrī Ruslans tika pie uzturēšanās atļaujas, turklāt jau dažus mēnešus vēlāk sasniedza ievērojamu panākumu, uzvarot Pasaules kausa posmā. Jau tad, februārī, viņš pārstāvēja Latviju. Kopš Ruslans ir Latvijā, viņa pieccīņas līmenis pieaug. Protams, šī gada laikā gribētos lielāku progresu tieši paukošanā, kas joprojām ir viņa klupšanas akmens pieccīņā, kur divas trīs reizes izdevās sasniegt pilnvērtīgu rezultātu.
Paukošana arī šobrīd ir klupšanas akmens?
Mihails. Problēma ir tajā, ka man paukošanā nākas Ruslanam ne tikai visu mācīt gandrīz no jauna, bet pat pārmācīt to, ko viņš iepriekš uztvēris par pašsaprotamu. Tie ir visi refleksi, kuri, pēc manām domām, ir nepareizi. Sezonas laikā mums viņa rezultātu izdevās pacelt par divdesmit punktiem, kas ir līdzvērtīgs iegūtām divdesmit sekundēm izšķirošajā kombinācijas disciplīnā. Tas ir tikai paukošanā. Iepriekš Ruslana vidējais rezultāts bija 178, bet gadu viņš pabeidza ar 206 punktiem. Jāiegūst stabilitāte, lai progress būtu vēl lielāks.
Uzvara Pasaules kausa pirmajā posmā Kairā visiem bija liels pārsteigums!
Ruslans. Tā bija arī man. Lai gan, tagad to pārdomājot, viss nemaz neliekas tik negaidīti, jo labi pastrādājām pirms tam, labi trenējāmies. Patlaban strādājam pie tā, lai izlabotu tās kļūdas un neveiksmes, kuras bija sezonas turpinājumā, tostarp pasaules čempionātā. Ir visas iespējas rezultātu uzlabot.
Kas bija tie faktori, kuri nodrošināja uzvaru Kairā?
Sakrājās viss kopā. Bija vēlme sevi pierādīt jaunā vidē. Tas viss arī veicināja to, ka pieteicos Latvijas pilsonībai un jau šobrīd sevi apzinos kā pilnīgi citas kultūras sastāvdaļu visā turpmākajā karjerā.
Mihails. Sakrita daudz apstākļu - jauns treneris, jauna kompānija, varēja sākt no baltas lapas, nedomājot ne par kādu atbildību. Ruslans startēja ļoti brīvi, tāpēc viss izdevās. Arī paukošanā: iedevu viņam jaunu impulsu, pāris padomu, kas viņam ļoti patika. Ruslans tos izmantoja un sasniedza rezultātu. Pēc tam jau viņš vairāk sāka domāt par rezultātu. Vairāk aizdomājās par to, ko katra kļūda maksās. Tas neļauj pietiekami daudz pievērsties izpildījuma tehnikai. Vēl viena lieta, kas bija Kairā, - Ruslans peldēšanā savam rezultātam noņēma divas sekundes. Iepriekš viņa labākais rezultāts bija 2:02 minūtes, bet Kairā viņš nopeldēja divās minūtēs. Divas sekundes peldēšanā ir ļoti daudz, turklāt mēs pat nebijām šajā disciplīnā veikuši nekādu ievērojamo darbu. Vēl ir potenciāls skriešanā, taču ir ļoti grūti vienlaikus pacelt skriešanu un paukošanu. Tās tomēr ir divas ļoti krasi atšķirīgas disciplīnas ar pilnīgi dažādiem treniņu uzdevumiem. Skriešanā vajadzīga izturība, darba apjoms, fiziskā slodze, bet paukošanā ir sarežģīta koordinācija. Mēs diezgan daudz darām arī skriešanā, taču es uzskatu - ja mēs uzlabosim un stabilizēsim rezultātu paukošanā, pēc tam būs iespēja uzlabot skriešanu. Pat ļoti daudz, jo Ruslanam tajā vēl ir diezgan liels nerealizētais potenciāls.
Kāda pēc uzvaras Kairā bija Ukrainas komandas reakcija?
Ruslans. Man ir ļoti labas attiecības ar Ukrainas izlases sportistiem, un viņi priecājās par manu sasniegumu. Visi jau saprot, ka cīnāmies par tikšanu uz olimpiskajām spēlēm. Tas ir svarīgi visiem. Ir patīkami, ka mani un manu pieņemto lēmumu Ukrainā atbalsta. Protams, ir tādi, kuri neatbalsta, taču tādi būs vienmēr, un cenšos to neņemt galvā. Draudzējos ar tiem, kuri mani saprot un priecājas kopā ar mani.
Pēc tam visi gaidīja līdzīgu turpinājumu!
Arī mēs gaidījām. Tam varu piekrist, taču arī tas nospēlēja savu lomu. Ja ļoti daudz no sevis gaidi, ļoti daudz vēlies sasniegt, rezultāts mēdz būt ne tik labs. Cenšamies izdarīt pareizos secinājumus.
Kas notika pasaules čempionātā, kurā rezultāts bija visai vājš?
Gadījās tā, ka tieši tur sanāca ļoti daudz tehniskā brāķa, īpaši jau paukošanā, to var skaidrot ar iepriekšminētajiem apstākļiem. Bija visai liels spiediens. Sava loma bija arī tam, ka aktīvi gatavojāmies pilsonības pieteikšanai. Sanāca ļoti daudz darba vienlaikus.
Dzirdēju, ka paukošanā pirms pasaules čempionāta ļoti daudz ko pamainījāt.
Jā, tas nebija visai veiksmīgi, taču cenšamies šo disciplīnu vēl uzlabot. Arī šobrīd pastiprināti strādājam paukošanā, piedalāmies paukošanas sacensībās Igaunijā un Lietuvā. Ceru, ka tas nodrošinās vajadzīgo pieredzi.
Kādi ir uzdevumi jaunajā sezonā?
Visa uzmanība ir, lai tiktu uz olimpiskajām spēlēm. Būs četri Pasaules kausa posmi, Pasaules kausa finālsacensības, kurās pirmā vieta nodrošinās dalību olimpiādē, vēl pasaules čempionāts, kurā trīs labākie tiks uz Rio. Pēc tam vēl būs atlase pēc pasaules ranga starp tiem, kuri vēl nebūs nodrošinājuši vietu spēlēs. Iespējas ir ļoti labas, tikai jāparāda savs labākais sniegums.
Ko tev nozīmē dalība olimpiskajās spēlēs?
Neko jaunu nepateikšu. Sportistiem tas ir ļoti liels gods un iespēja sevi parādīt visaugstākajā līmenī, tāpēc ļoti gribas ne tikai piedalīties, bet arī būt gatavam cīnīties par visaugstākajiem mērķiem.
Kādas ir tavas kā sportista spēcīgās puses?
Nu, par sevi grūti tā runāt. Apzinos, ka man spēcīgas ir fiziskās disciplīnas. Kā pieccīņnieks esmu spēcīgs peldēšanā, vidēji augstu rezultātu sasniedzu skriešanā. Ir tā, ka ar pieccīņu nodarbojos ne tik ilgi - tikai kopš 2008. gada. Tāpēc vēl ir iespēja sevi attīstīt visās šī sporta veida specifiskajās disciplīnās.
Mihails. Savā divcīņā, peldēšanā un skriešanā, Ruslans ir pasaules elitē. Pasaules kausa finālposmā, summējot tikai šīs divas disciplīnas, viņš bija otrajā vietā. Pasaules kausa pirmajā posmā, kurā viņš beigu beigās uzvarēja, viņš bija šajās disciplīnās sestais. Ar šādu labu pamatu mēs varam strādāt un tiekties uz visaugstākajiem mērķiem. Tik labas sākuma pozīcijas mums, šķiet, līdz šim nav bijušas. Protams, uzdevums un mērķis numur viens ir uzlabot paukošanu. Pat ne uzlabot - pamatīgi uzlabot. Nedrīkstam pieļaut nekādas atkāpes.
Ko darīji pirms pieccīņas?
Biju peldētājs. Iekļuvu pat Ukrainas jaunatnes izlasē, kad man arī piedāvāja pievērsties pieccīņai. Tobrīd nesaskatīju sev lielas perspektīvas peldēšanā, tāpēc nolēmu izmēģināt. Bija interesanti. Specifisks, jauns sporta veids. Tā nu šobrīd ar jums runāju kā pieccīņnieks, kurš pārstāv Latviju.
Sanāk, ka tavas stiprās puses ir tās, kuras sagādā lielākās grūtības mūsu vadošajiem pieccīņniekiem?
Ļoti cienu Denisu [Čerkovski] un Ļenu [Jeļenu Rubļevsku], kuri ir ļoti pieredzējuši sportisti, piedalījušies četrās olimpiskajās spēlēs un cīnās arī par tikšanu uz Rio, tas var būt izcils sasniegums. Tomēr ir jāsaprot, ka treniņu specifika šajā laikā ir ļoti attīstījusies, visās disciplīnās rezultāti uzlabojas, tāpēc viņiem ir jācenšas pielāgoties un mainīt savu treniņu metodiku.
Par ko esi gatavs cīnīties Rio?
Ja tur tikšu, jācīnās par augstākajām vietām, citādi nav vērts to darīt. Viss darbs, kas ir ieguldīts, tur parādīsies.