Pretrunīga izrāde, kurā glīts, bet tukšs dekoratīvisms mijas ar psiholoģiski precīziem aktierdarbiem. Mihails Gruzdovs izrādi veidojis kā skaistu bildīšu virkni, par organizācijas pamatprincipu izmantojot opozīciju starp Annas un Vronska iznīcinošo kaislību un Levina un Kitijas dzīvi apliecinošo mīlestību. Dramatizējuma fragmentārisms gan nevienai no attiecību līnijām neļauj izsekot pilnībā, jo rādīti tiek tikai galveno varoņu atsevišķi emocionālie stāvokļi, bet process aizstāts ar dejiskām pantomīmām.
Satriecoši skaistās Kristīnes Pasternakas kleitās tērptas dāmas Sviridova slavenā Sniegputeņa ritmos griežas valsī ar staltiem virsniekiem, un glītais Ģirta Liuzinika Vronskis uzstājīgi, bet tomēr ļoti viegli aizdejo Annu sev līdzi. Noticēt liktenīgai un nepārvaramai kaislībai gan nākas ļoti grūti. Būtībā izrāde kļūst par Annas Kareņinas monodrāmu, jo Indra Roga emocionāli atklāj savas skaistās un mainīgās varones dramatisko iekšējo sašķeltību. Šī Anna ir lemta neizbēgamai bojāejai, jo viņa izmisīgi cīnās ne jau ar sabiedrības aizspriedumiem, bet pati ar savu vainas apziņu. Fascinējoši interesants no sākuma līdz beigām ir Edmunda Freiberga Kareņins - futrāļa cilvēks, kurš rūpīgi kontrolē savu kārtīgo pasaulīti, tikai dažbrīd ļaujot no tās izlauzties kādai cilvēciskai vājībai.
Vērtējums: 5 no 5
Nacionālā teātra izrāde šķiet pasausa un shematiska gan tāpēc, ka Tolstoja romāna sazarotība reducēta līdz versijai par Annu kā mietpilsoniskas, represīvas sabiedrības upuri, gan arī tāpēc, ka pati sabiedrība kā māksliniecisks tēls savā ziņā kļuvusi par režijas upuri. Mihaila Gruzdova un viņa asistenta Reiņa Suhanova ironiskais skatījums, kuram vienādi pakļautas visas darbības personas, izņemot Annu, šķiet vai nu pārlieku bezzobains (ja uzvedums pretendē uz karikatūru), vai unificēti noniecinošs (ja iecerēta bijusi sabiedrības kā konkrētu indivīdu kopuma analīze).
Edmunda Freiberga solīdais Kareņins un Ģirta Liuzinika pabiklais Vronskis Annu rausta katrs uz savu pusi kā lelli, pārējie deju starplaikos demonstrē savu aprobežotību vai sarunās informē par aizkadra notikumiem un savstarpējām radniecības saitēm. Indras Rogas emocionāli aizlauztās un garīgi iztukšotās Annas situāciju vispilnīgāk atklāj Reiņa Suhanova scenogrāfija - uz blāva prospekta ar gaismām iezīmēts stūris, kurā dzīve nelaimīgo sievieti iedzinusi. Bet Ditas Lūriņas Dollija un Lolitas Caukas kņaziene Mjagkaja ir pierādījums tam, ka pat epizodisku tēlu paplikos kaulus iespējams apaudzēt ar miesu, kas raksturam piešķir krāsu un smaržu.
Vērtējums: 5 no 5
Pretrunīgs skatuves darbs, kurā saskatīju trīs slāņus, kas cits citu it kā izslēdz - 1) pļāpīgs, romānu nelasījušam skatītājam izdabājošs, jo verbāli notikumus un attiecības izskaidrojošs dramatizējums, 2) pārmērīga loma piešķirta sabiedrības liekulības atmaskojumam, 3) Annas tēlā apzināti vai neapzināti režisors tiesā sievieti, mīlestību vienādojot ar seksu, bet seksu - ar grēku (neviļus Anna Kareņina kļūst par Raudupieti nr. 2). Indras Rogas pievilcīgā un skaisti tērptā Anna pārliecinoši atklāj vientulības un pašmocību, grēku nožēlas līniju; Ģirts Liuziniks potenciāli varētu būt labs Vronskis - viņam ir laba stāja, silta un sirsnīga iekšējā pasaule. Taču starp Annu un Vronski mīlestības nav, ne arī kaisles, grēka vai savstarpējas vajadzības vienam pēc otra. Manuprāt, Edmunds Freibergs pārāk tieši sekojis Ļ. Tolstoja burtam, Kareņinu groteski attēlojot kā mehānisku «valsts mašīnu». No visiem tēlotājiem vispārliecinošāko iespaidu rada Dita Lūriņa Dollijas lomā - aktrise nospēlē neviennozīmīgu, dzirkstošu sievieti ar noslēpumu. Dažu simbolisko tēlu izveidē pietrūkusi gaume. Darbības vides impērisko (Pēterburga) būtību labi atklāj Reiņa Suhanova lakoniskā dekorācija.